Bērnu lapa

Svētdienas kadrs, 12. februāris

2012-02-12T23:02:00.000+02:00

*Viens atsevišķs svētdienas kadrs bez teksta. Visi laipni aicināti piebiedroties savos blogos un komentāros.*

Piektdiena

2012-02-10T20:48:00.000+02:00

Piektdienas ir manas mīļākās dienas! Neviena cita pēcpusdiena nepaiet tik brīvi - vairs nav spēka strādāt, atmetu ar roku jau ap vieniem, sestdienās es mēģinu saņemties, lai strādātu, un svētdienās gribot negribot sevi jāpiespiež strādāt. Bet piektdienās pulkvežiem neviens neraksta, un ierindnieki iet brīvsolī.
Bērni cepa ingvera/kanēļa cepumus. No formiņu vecuma kungi esot izauguši, padodiet, lūdzu, nažus. Milti uz pieres ir kā rētas, kas rotā vīrieti.

Taisīja saules pulksteņus. Valters no papīra.

Pēc tam arī sniegā. Interesanti, vai pēdējā laika pilnmēnesnīcā arī kaut ko rādītu.

Reizes simts noknipsēju (es visu pārspīlēju vidēji četras piecas reizes, tātad kadru bija ap 20), mēģinot nofotografēt pilītes, kas ritēja no lāstekām pie šķūņa melnā jumta. Ralfs stāvēja un ritmiski skaitīja: "Tagad! Tagad! Tagad!"

Vistas siltumnīcā nez kāpēc sāka knābt plēvi. Sākumā tikai viena, tad es to nikni sabāru, aizliku cietušajai vietai priekšā skārda loksni, un pēc tam arī pārējās sāka knābt plēvi visā siltumnīcas garumā un platumā. Tik daudz skārda man nebija, noplātīju rokas. Vista izskatās pēc pašas nevainības iemiesojuma. Un siltumnīcā šodien jau bija plus 6! Pavasaris nāk, saule kļūst arvien stiprāka.

Un tad kalns. Es pati esmu ļoti aizrāvusies ar šļūkšanu lejā, un bērni mani visu laiku slavē, re, kāda mamma malacis, tagad ar apaļo pannu nošļūca, un re, cik tālu, un tagad ar ātrajām zilajām ragavām... Viņi jau kaut kā par pašsaprotamu ir pieņēmuši, ka man bail no slīpuma, un kaut kā komiski mēģina mani iedrošināt un izteikt atzinību. Šodien visi saģērbāmies tik silti, lai varētu stundām pa kalnu dzīvoties, un arī suni līdzi neņēmām, lai man nebūtu jāstāv malā ar siksniņu, bet izrādījās, ka stunda ir vairāk nekā pietiekami, lai viņi tā nogurtu, ka atpakaļ būtu jāvelk ragavās.

Pēc tam sadomāja rosolu taisīt. Ralfs iešņāpa pirkstā. Šis ir īpaši atzīmējams fakts, jo pirmo reizi mūžā uz jautājumu, kādu plāksteri viņš grib, viņš atbildēja, ka vienalga. Parasti no kastītes tiek izmeklēti plāksteri ar zaļajiem vai brūnajiem kamuflāžas pleķiem, pasargdies, tikai ne ar puķītēm, bet šoreiz laikam tik stipri tecēja, ka bija vienalga. Vai arī iedarbojas audzinošās pārrunas par to, kā man ir apriebies klupt pār šautenēm, pistolēm, karavīriem (esat kādreiz uzkāpuši ar pliku kāju karavīram ar durkli?), nocietinājumiem, ierakumiem, helikopteriem utt. Un bērni pēkšņi prasa, lai viņiem ada, tamborē un šuj mīkstās mantas, izdiedelējuši Maksimas lācīšus - balto un brūno, un kļuvuši krietni mīlīgāki. Pēc visa spriežot, kareivīgākais Valtera vecumposms ir pāri.
Lai gan šovakar plāns noskatīties dokumentālo filmu par leduslāču ģimeni aprāvās pēc pirmajām 20 minūtēm,

un kungi izvēlējās 2003. gada multfilmu "20 000 ljē pa jūras dzelmi". Es arī ar vienu aci paskatījos, jo Nemo ir gandrīz hamletisks tēls, cilvēkam bez psihologa/psihiatra izglītības līdz galam neizprotams, bet bērni, par laimi, pilnīgi neuztvēra Nemo dilemmu un iedomāto cīņu par taisnību, un man neko arī nejautāja. Viņiem galvenais, ka zem ūdens monstrus šauj ar lāzeru un kuģi šauj ar lielgabaliem. Ak, un bija taču laiks, kad viņi vēlās rāpulīšos un spēlējās ar grabulīšiem, un es iedomājos, ka izaugs man pūkaini pacifisti...

Svētdienas kadrs, 5. februāris

2012-02-05T09:17:00.000+02:00

(Viens kadrs, ko paturēt atmiņā - bez īpašiem komentāriem. Visi laipni aicināti piebiedroties.)

Summas - dinozauri

2012-02-04T13:18:00.000+02:00

Pusotru nedēļu Ralfs ir mācījies pa mājām, nākamnedēļ brīvlaiks, bērnam sakārojies ļoti vienkāršus uzdevumus parisināt un vēl dinozaurus pakrāsot.
Avots: http://www.enchantedlearning.com/subjects/dinosaurs/activities/mathcolor/. Par daudz ko prasa 20 dolārus gadā, bet daudz ko var dabūt bez maksas. Sešus mazus, ļoti vienkāršus darbiņus pārveidoju latviski. Mākslīgi palielinot, jau tā primitīvā kvalitāte pasliktinās, bet mūsējiem tik un tā patīk. Būtu ļoti viegli pašiem sazīmēt šādus uzdevumus, tikai laiku nevaru tam atvēlēt.

Vēl mūsējie ir vakar, kamēr skraidīju ar suni (degunu ar cimdu pieturot), izdrukājuši divas tādas Canon izdrukas, ko es citkārt nebūtu atļāvusi - daudz lapu, turklāt Ralfam viss papīrs melns ar tinti noklāts.
Šai saitē ir pieejama cepures izdruka.
Šeit - zaķa maska.
Šeit - rezultāti.

Tā kā man pašai patiešām nepatīk šādi telpiski darbi, man nepatīk pētīt instrukcijas un kaut ko līmēt kopā, tad nabaga bērniņi ir bijuši spiesti paši apgūt instrukciju lasīšanu, pamatvārdus "glue", "fold" un "cut" un katru dienu taisa neskaitāmas papīra pasaulītes, ko savulaik man atsūtījis viens sens draugs un ko nākamajā dienā (vai sliktākajā gadījumā svētdienas vakarā) bez lielas žēlošanas izmet ārā. Visu mēs drukājam uz jau izmantota biroja papīra, tāpēc izskatās mazliet jocīgi, bet tādai vienas dienas mākslai gana labi. (Pievērsiet uzmanību zīmogiem Ralfam virs pleciem!) Valteram nez kāpēc maskai gar malu visur palikušas izgrieztas maliņas ar uzrakstiem "glue", bet viņš apgalvo, ka tā vajag.

Svētdienas kadrs, 29. janvāris

2012-01-29T16:17:00.000+02:00

Ieviešu jaunu etiķeti "svētdienas kadrs" ar vienu fotogrāfiju reizi nedēļā bez liekiem komentāriem. Priecāšos, ja pievienosieties un ik nedēļu saites uz saviem svētdienas kadriem iekļausiet komentāros - būs jo interesantāk.

Cimdi, ņufi un gleznas

2012-01-27T20:04:00.003+02:00

Lūk, kādu izkārtni tikai šonedēļ atradu, gandrīz sešus gadus nodzīvojusi Meņģelē. Nu man ir skaidrs, no kuras mājas nāk tas fantastiskais, uzvedīgais, visas iespējamās bužinātkāres uzjundījošais suns, kurš pastaigās tik cēli nes siksniņu.

Vienu dienu gluži vai saskābu, ieraugot TVnetā jautājumu "Ko jūs darāt garajos ziemas vakaros?" Man liekas, mūsdienās tie garie vakari ir absolūts mīts. Kamēr ļaudis skalu gaismā maitāja acis, ar dzīpariem izmargojot tautas tērpus un zīlēm apdarinot vainadziņus, varbūt vakari likās gari. Šobrīd man diennaktī pietrūkst apmēram 8 stundu, un es tās atrodu pa nakti - un ne jau krāšņiem rokdarbiem. Pie šujmašīnas neesmu sēdusies mēnešiem, ja neskaita vakardienu, kad dvieļiem BEIDZOT piešuvu notrūkušās cilpiņas. Kā saka, pa trīs gadi cimdu pāri kā margot nomargoju. Bet nē, ar cimdiem nav tik traki. Cimdus es margoju, sēžot Ralfam klāt pie latviešu valodas un klausoties, kā viņš lasa. Šie abi pāri ir no Ogres 100% vilnas, īpaši maigas un nedurstīgas, 26 santīmi kamoliņā Ogres trikotāžas telpās. Valnītis nav dubults, jo esmu konstatējusi, ka tad cimdi vājāk turas rokās, tāpēc dubulta ir tikai odere - ar gaiši pelēku Ogres gublānu. Aplikācijas no balta flīsa.
Cimdi Valteram:

Cimdi Ralfam. (Viņi paši gribēja sniegavīru un zaķīti, es neuztiepu.)

Un mēs ļoti, ļoti lepojamies ar Artūru, kurš savus garos ziemas vakarus aizpilda ar sniega šķūrēšanu (nopircis lielu Fiskars šķūri) un gleznošanu.
Lūk, pirmās divas gleznas viņa mūžā.
Nikna jūra draugam, kas aizraujas ar vindsērfingu.

Un pati pirmā glezna ar lētu eļļas krāsu komplektiņu, lai saprastu, ko nozīmē turēt rokā otu.

Noteikti daudz kļūdu var atrast (viņš pats ir ļoti neapmierināts ar fona krāsām un kompozīciju), bet es esmu ļoti pārsteigta, jo es 100% zinu, ka nemūžam nespētu ar pirmo reizi uzgleznot kaut ko tādu. Ne arī ar kādu citu reizi, jo pat nemēģināšu. (Tas ir tā kā ar olīvām. Pagaršo pirmoreiz, un visiem taču derdzas. Nu pretīga, šķebīga, sāļa oga, kas nevar garšot. Otrajā reizē, iespējams, vemtu. Ar piecpadsmito reizi iegaršotos līdz mūža galam. Taču cik gan mazohistiskam jābūt cilvēkam, lai apēstu otro, trešo un četrpadsmito olīvu, ja viss ir skaidrs ar pirmo reizi?) Nu un man tā ir ar gleznošanu. Kad es redzu, kā visi visapkārt talantīgi zīmē, man nav jāpamēģina 14 reizes, lai ar 15. reizi saprastu, ka man nekas tur nesanāks. Bet man toties sanāk dzemdējami ļoti gleznaini bērni, daži tādi ēteriski kā Eduāra Manē "Zēns ar grozu un suni":

Un daži tādi kareivīgi kā Eduāra Manē "Zēns ar zobenu".

Šobrīd abi ir ciemos pie Ilzītes, visu vakaru dīdījušies, kad tiks braukt, jo golfs atteicās tādā salā paklausīt bez divu stundu ilgas lādēšanas (akumulatora lādēšanas, nevis ļauno garu piesaukšanas). Un man ir pāris stundas mājās bez bērniem, šovakar vairs nestrādāšu, adīkļi ir pabeigti, dvieļiem ļeckas piešūtas, ko lai tagad dara?
Uz atvadām šis.

Murgaina vecāku sapulce

2012-01-25T20:33:00.000+02:00

Šī ieraksta vajadzībām ir svarīgi atzīmēt, ka dzīvoju smagā miega badā, pārslodzē un nu arī sērgas pievārēta, un tāda es aizgāju uz vecāku sapulci. Drausmīgs kauns šobrīd par sevi - tāpēc arī rakstu, lai izlādētu riebīgo sajūtu.
Vārdu sakot, agresīvi iebildu pret šādām skolotājas tēzēm:
1. Kad bērni, spēlējoties ar rotaļlietām, izspēlē cīņas un auro "es tevi nositīšu" vai tml. (uz rotaļlietu), vecākiem ir jāiejaucas un jāveic pāraudzināšana. Kad bērni kaujas savā starpā, ir jāizsauc uz pārrunām visu iesaistīto mātes un tas jārisina ar pārrunām. Es kaut kā turos pie principa - lai paši tiek galā, jo pēc iejaukšanās cieš paši bērni. Neesmu redzējusi populāru, patstāvīgu skolēnu, kura problēmas risinātu māmuļa, modri stāvot pie bērniem, kad viņi spēlējas.
2. Ir jāveicina bērnu interese par pasauli, skatoties un pārrunājot ziņas. Pret pašu ideju man nav iebildumu, bet es neuzskatu, ka ziņas ir jāskatās kā tādas un ka bērnam ir vajadzīgs televizors. Kad es norādīju, ka ziņās ir pārāk daudz negāciju, man pateica, lai sāku ar sevi - ja es visā raugoties negatīvi un ziņās gribot saskatīt tikai to negatīvo, tad to arī saskatīšot. Man nav televizora, bet es tik un tā esmu pārliecināta, ka medijiem "laba ziņa nav ziņa". Starp citu, vai jūs zināt, kas pagājušā bija par nedēļu? Skolotāja bijusi šokā, kad vecākās klases nav zinājušas, ka pagājušā bija barikāžu nedēļa. Kā, vai tad mēs nepārrunājam ziņas pie televizora ar tēju un cepumiem?
3. Es pacēlu balsi (un droši vien paliku sarkana), kad skolotāja izteica vajadzību vairāk likt bērniem mācīties. Ja dienasgrāmatā neesot ierakstīts nekas uzdots, tad bērnam esot jājūt iekšēja vēlēšanās tik un tā atvērt mācību grāmatas, pārlasīt stundā mācīto un kaut ko papildīt uz priekšu darba burtnīcās. Man tā liekas bērna mocīšana, bet viņa uzskata, ka tā veicinot interesi. Bērns varot just nepatiku pret skolu tikai tādā gadījumā, ja ģimenē apgūst noliedzošu, negatīvu attieksmi pret visu. Šim es droši vien pat piekrītu - es jau sen zinu, ka visa ļaunuma sakne esmu es.
Galu galā es gandrīz izplūdu asarās un paziņoju, ka Ralfs neko papildus nemācīsies un ka jau esošā slodze ir par lielu. Rezultātā skolotāja pateica, ka es jau varot bļaustīties un uzvilkties, bet mēs visi esot sistēmas vergi un neko nevarot mainīt programmā. Nu tai brīdī es jau prātā sāku trīt dakšas, lai ietu uz Kremli izcīnīt bērnam tiesības mazāk mācīties. :D
Viena no mammām pieslējās maniem viedokļiem un mani tā kā pa druskai aizstāvēja, divas pārējās izmisīgi skatījās pulkstenī, gaidot, kad pārāk ieilgusī sapulce būs galā, bet sarunas beigās, kad jau bijām divatā, skolotāja man noglaudīja roku un teica:
"Ņemiet to visu vieglāk. Nevajag visā saskatīt tik lielas problēmas. Es jūs pilnīgi saprotu. Iepriekš jūs man bijāt sveša, es neko par jums nezināju, bet nu es saprotu, ka jums ir smagas problēmas."

Jūtu, ka uz nākamo sapulci ies Artūrs. :D

Es gribu vēl līmēt!

2012-01-16T12:21:00.002+02:00

Vakar dzirdēju Ralfu dziedam: "Es gribu vēl, es gribu vēl, es gribu vēl līmēt!"
Nu man ir cits skatījums uz šo dziesmu.

Kalnus gāzt? A esat pamēģinājuši kādu kalnu uzbūvēt?

2012-01-11T18:25:00.000+02:00

Uz Gaiziņu es netēmēju. Pat ne uz pauguru. Stundas laikā ar slapju muguru nieka kurmja rakums sanācis - ja kurmis raktu ar sarkanu plastmasas lāpstu.

Bet šī čupa vēl vismaz līdz aprīlim droši vien atgādinās Artūram par ziemu, un viņš šķendēsies ikreiz, kad atvērs virtuves aizkaru. :D (Ir cilvēki, kam nepatīk ziema. Man savukārt vasara nu tā ne visai. āāāāāāāāāāāāāāā................ un visi, kam vasarās ir iespēja atpūsties atvaļinājumos mani nomētā ar puvušiem mandarīniem.)

Protams, nebija miera, bija jāiet ārā slēpot. Man jau ir aizmirsies, ka slēpot vispirms ir jāiemācās. Tas liekas tik vienkārši un elementāri, ka smiekli nāk, skatoties, kā viņi kūņojas, krīt'n'ceļas, krīt'n'ceļas.

Gunta, Kārena, varbūt ir vērts braukt ciemos? A?

Slēpes

2012-01-11T16:28:00.000+02:00

Es tā pieņemu, ka nu jau gan snieg visā Latvijā! Mums visu dienu putina tā, ka cauri neredz.
Meņģelē ir kāds vīrs, kuru bērni sauc vienkārši par Patmalnieku, un es viņu esmu redzējusi tikai citus gadus uz slēpēm ar bērnu bariem riņķojam pa Meņģeli. Nu arī Ralfs ir sasniedzis to vecumu, kad nonāk saskarsmē ar Patmalnieku, vienos skriešus atbizoja pārģērbties un aizskrēja atpakaļ uz skolu, jo Patmalnieks viņiem došot slēpes un mācīšot slēpot. Nu es ap četriem izdomāju, ka jāpaiet tam bērnam pretī paskatīties, kur aizķēries, jo telefons viņam, protams, palicis mājās skolas somā, un pusceļā satiku savu bērnu ar pilnām rokām - nesa slēpes un zābakus. Trīs stundas slēpojis ar Danielu un Aldīti (starp citu, attiecības sāk pamazām uzlaboties, aizvakar Daniels pat bija pie mums), un tad Patmalnieks pateicis, lai nes slēpes mājās un nedēļu slēpo paši. Par nākamo treniņu paziņošot puika no vecākajām klasēm. "Ļoti labs mācītājs," Patmalnieka kunga pedagoģisko meistarību komentēja Ralfs.

Vājprātīgi lepojos - man pašai ļoti patīk slēpot (nekas gan par to neliecina), un beidzot ir viena sportiska joma, kas patīk arī Ralfam. Bet, protams, katram mākonim melna, nikna, kašķīga, durvis cērtoša maliņa - Valters, redz, ir bez slēpēm, jo viņš vēl ir bērnudārznieks, un Ralfs ir ļoti skeptiski paziņojis, ka nē, slēpes mazajiem bērniem nedrīkst, tās tikai skolniekiem. Neļaušot pat pamēģināt. Šodien spriedām ar Artūru, ka tas ir lielākais mīnuss diviem vecuma ziņā tik tuviem brāļiem - savā starpā nav cieņas pret vecāko un gādības pret jaunāko, tikai absolūta, simtprocentīga konkurences cīņa.

Ļoti vienkārša kastīte mazām nestandarta formas dāvaniņām

2012-01-09T22:53:00.002+02:00

Piemēram, cimdi. Šogad esmu saadījusi cimdu kalnus, bet cimdus tā īsti jēdzīgi papīrā neietīsi.
Šādas kastītes var nopirkt daudz kur. Cenuklubā esmu redzējusi par 30 santīmiem ļoti elegantās krāsās, bet cenuklubs ir 100 km par tālu.
Vispirms pieliek pie darba bērnus, lai nokrāso kārtīgu, standarta A4 akvareļu papīru no grumbuļainās (Ralfs saka - brunguļainās) puses. Vienīgais norādījums - lūdzu, priecīgas krāsas (Valteram ilgi bija Melnais periods, un es negribu draudzenei melnu dāvanu kastīti).

Pārloka uz pusēm, atstājot maliņu kāda centimetra platumā aizlīmēšanai.

Nē, izgriežam visu uz kreiso pusi, lai nepaliek parastā zīmuļa un visu gaidāmo šmuču pēdas. (Nav tāda vārda "šmuču"? Varbūt pie jums šmuce ir iespējama tikai vienskaitlī, bet mēs esam īpaši.)

Gar kādu palielu apaļu priekšmetu novelkam elipsveidīgu malu. Man tas ir paliels māla puķupods, apgriezts ar dibenu uz augšu. (Jē, dibens!!!)

Mērķis ir panākt, lai abās pusēs ar maksimāli minimālu piepūli būtu novilktas daļējas elipses.

Nākamais solis - novilkt ar kādu asu priekšmetu (es neiesaku šķēres, jo ar šķērēm man nokasījās māla kārta no poda. Ļoti laba ir adāmadata, bet tad bija jāceļas kājās un jāizņem no plaukta, paši saprotat, tas ir pārāk sarežģīti.) tādu pašu elipsi pretējā virzienā, lai sanāk tāda kā zivs forma ar smailiem galiem. Nez kā tādu figūru sauc...

Šo pašu manevru atkārtojam arī kreisajā pusē un rezultātā iegūstam šādu, ar mālu nocūkotu papīru, bet stresam neļaujamies, jo tā būs kreisā puse.

Vienā pusē abās atlokāmajās "elipsēs" iegriežam tādus kā pusaplīšus - cik nu smuki un kārtīgi mākam. Es māku ne visai smuki un kārtīgi un attiecīgi nekautrējoties tā arī griežu. Jūsu bērniem droši vien sanāks rūpīgāk, bet nevajag viņiem to pārmest - nav jau visiem jādara tieši tā kā es.

Atlocīto maliņu noziežam ar līmi. Iesaku izvēlēties tādu, kas līp.

Salīmējam. Ta-dā! Kastīte gatava. Būs gatava, tiklīdz līme nožūs.

Pūkaini, silti kazlēna mohēras cimdiņi rudai draudzenei.

Šis noteikti ir tieši tik vienkāršs darbiņš, lai to varētu darīt bērni (vai gan citādi man tas būtu izdevies!).

Vēl pāris vārdu par bibliotēku. Īstenībā esmu ļoti patīkami pārsteigta par Meņģeles bibliotēku, bibliotekāre Zaiga ir ārkārtīgi aktīva un centīga, un dara visu iespējamo, lai bērni vairāk lasītu - rīko pie sevis pasākumus, izdrukā bērniem krāsojamās lapas, aicina. Lielākie bērni sēž internetā, protams, bet mazākos grāmatas joprojām interesē.
Šodien es tur atradu veselu lērumu no tām grāmatām, uz kurām ar skopu aci skatos interneta grāmatnīcās, bet mājās paņēmām šādas:
Valters izvēlējās "Pazīsti pulksteni". Esmu ļoti nolaidīga un aizņemta mamma, un mani bērni var nešaubīgi nosaukt tikai stundas un pusstundas. Tādi jēdzieni kā "bez desmit viens" vai, pasargdies, "ceturksnis uz sešpadsmitiem" viņiem ir sveši, lai gan kaut kad vasaras beigās centos ieborēt.

Es paņēmu "Matīsa piedzīvojumus mežā", jo man patīk Olte un jau sen ir liela interese par šo grāmatu - vairākas meitenes blogos ir rakstījušas, cik ļoti viņām un bērniem patikusi šī un citas Matīsa cikla grāmatas.

Un vakara lasīšanai Valters uzreiz, ne reizi neatšķīris, izvēlējās "Lauvu zēnu". Grāmata pusaudžiem, priekšvārdā sacīts - 6. klases skolēniem, bet pagaidām jāteic, ka ar zināmu papildu skaidrošanu pirmā nodaļa ir aizgājusi uz urrā arī maniem 6-7gadniekiem. Jo īpaši viņi ieinteresējās par rakstīšanu ar asinīm no brūces un sapriecājās, kad galvenais varonis skatījās "Simpsonus", jo lielākoties es viņiem lasu grāmatas, kas man patika bērnībā, kad (pēc Ralfa domām) televīzija vēl bija melnbalta.

Dzirdu aizdomīgus kliedzienus aiz loga. Vai tiešām jau kaķi brēc? Sajukuši?
Un vēl - laipni aicināti slēpot un braukt ar ragavām uz Meņģeli. Slidot vēl pāragri, pat bļitkotāji neuzdrošinās kāpt uz klaja ūdens, taču slēpošanai un pikošanai sniegs ir pašā laikā un šodien piesniga vēl klāt.

Kamēr ziema

2012-01-08T15:14:00.000+02:00

Bijām ar Ralfu divatā skriet (un ar suni). Iesvētīju jaunās skriešanas zeķes, ko saņēmu svētkos no draudzenes (starp citu, ļoti laba dāvana cilvēkiem, kas skrien).

Jau pašā pastaigas sākumā Ričs satika savu draugu Riko (savulaik Artūram šis konkrētais suns tik ļoti iepatikās, ka tieši pēc viņa līdzības mēs centāmies piemeklēt savējo suni). Pie suņiem ir pilnīgi normāli sākt sarunu ar bikšu priekšas attaisīšanu un čurāšanu otram bezmaz virsū.

Upe ir pilnīgi vaļā - kā jau tas bija gaidāms.

Un sniegs ir ļoti lipīgs. Arī - kā jau bija gaidāms, ja ir plusi.

Ričs pozē. (Ričs ir pārlaimīgs, kad ir sniegs, īsts sniega suns.)

Šādi šodien izskatās Meņģele.

Un šāds izskatās Keksis. Ir pilnībā atkopies no kājas zaudējuma, arī spalva ir ataugusi, bet nez kāpēc jaunā spalva aug sirma. Sākumā es domāju, ka tā ir tikai pavilna, bet - bildē nevar labi redzēt, bet nu viss mūsu melnais kaķis sānos ir pilnīgi sirmi pelēks. Neesmu dzirdējusi, vai dzīvnieki mēdz no pārdzīvojumiem nosirmot, būs jāpaprasa gūglei. Bet galvenais, ka vesels un nu jau pat caurām naktīm pa āru dzīvo.

Šokolādes pudiņš

2012-01-07T19:37:00.001+02:00

Ārā īsta ziema! Izgājām visi pa sniegu izdauzīties, cerams, visi sniega gaidītāji šovakar jūtas ļoti, ļoti priecīgi.
Bet te - īsts ziemas deserts, ļoti mīksts, sātīgs, salds un sirdi sildošs.
Recepte šeit. Gatavoju jau vairākas reizes, praktiski nemainot recepti, tikai kukurūzas cietes vietā man bija kartupeļu ciete. Manuprāt, muļķu drošs deserts, lai gan, kā zināms, nekas nav muļķu drošs pietiekami centīgam muļķim.
Nu tad recepte. Sastāvdaļas tās pašas, kas jebkuram parastam cietes ķīselim, tikai pagatavošana drusku atšķiras no ierastajām metodēm.

Pusglāze cukura
3 ēdamkarotes kakao pulvera
1/4 glāze cietes
šķipsniņa sāls
2 3/4 glāzes piena
2 ēdamkarotes sviesta
vaniļas ekstrakts (es liku 1 tējkaroti vaniļas cukura)

Tukšā katlā ieber cukuru, kakao, cieti un sāli, samaisa, pielej pienu un liek vārīties, nepārtraukti maisot. (Ja liks uz straujas uguns, tas notiks ātrāk.) Maisa tā, lai ciete neliptu pie katla dibena un nesāktu degt, tātad kasot katla dibenu. Visai ātri, manuprāt, nepilnās desmit minūtēs, masa sabiezē un izskatās pēc šķidras šokolādes. Tad griež nost uguni un iemaisa pudiņā sviestu un vaniļas ekstraktu. (Vaniļas cukuru es liku klāt jau pašā sākumā, bet ekstraktu iesaka nevārīt.) Sviests dod to, ka pudiņš ir irdens un pufīgs, nevis staipīgs un sīksts. Uzreiz karstu saliek trauciņos, lai atdziestot ieņemtu elegantu izskatu. Ēd siltu vai aukstu, ar pienu vai bez. Ārkārtīgi garšīgi.
Līdz šim es visus ķīseļus ar cieti esmu gatavojusi, vispirms uzkarsējot biezināmo masu un tad lejot klāt aukstā ūdenī izšķīdinātu cieti, bet biezie ķīseļi otrā dienā vienmēr atsulojās, un bija arī pagrūti noteikt, cik cietes vajag. Šis otrā dienā neatsulojās, bet no šodien vārītajām 8 porcijām nekas uz otro dienu nav palicis.

Kāds satraukums!

2012-01-02T19:31:00.000+02:00

Ir klāt tas gada laiks, kad pirmoreiz tiek izvilkti pērnie dūraiņi, samērīti un atzīti par mazu esam!
Kā es gaidīju šo brīdi, adot desmitiem plānu sieviešu pirkstainīšu, kad beidzot būs jāada dūraiņi savējiem!
Bet kā izlemt? Kā izvēlēties? Vai atmest ar roku un nopirkt gatavus? Vai vēlreiz izmēģināt šūšanu, kas iepriekšējā reizē izgāzās?
Un ir garām tas vecums, kad varēju adīt kaķīšus, zaķīšus un sniegavīriņus. Nu laikam gribēs transformerus, robotus un visādas šausmas.
Bet tas jau neliedz paskatīties, kādus brīnumus citi saadījuši.

Ezīši atrodami Etsy, un, šķiet, tos ada jelgavniece.

(šeit)
Pūcītes.

Sapņi par pavasari.

Adītāju meka Ravelry ir pilna ar visādiem brīnumiem.
Dinozauri:

Haizivis:

Cūciņas (ar bezmaksas shēmu):

Cik grūti izlemt! Bet kritēriji ir skaidri - vajag garus, stingrus valnīšus (pērnā gada varianti ar gumiju ap delmu diez ko tomēr neder), vismaz plaukstas daļai jābūt dubultai (vēl nevaru saprast, vai obligāti vajag arī dubultu valnīti - man liekas, tad cieš elastīgums), un vēl vajag ātri!

Laimīgu!

2012-01-01T21:38:00.000+02:00

Kā sagaidīsi, tā pavadīsi.
Vakar, par spīti bērnu ņerkstēšanai, braucām pie draugiem uz Ikšķili un 29 cilvēku bariņā sagaidījām Jauno. Līdz desmitiem vienpadsmitiem bērni kā īgnas piepes sēdēja malā un ēda končas, ne ar vienu nerunājot, bet tad sākās dejas, jautrība, un galu galā tā aizrāvās, ka nebija dabūjami mājās.
Pulksten pustrijos es iegāju namatēvu bērnistabā un ieraudzīju Valteru lēni, lēni spēlējamies ar rozā plastmasas leļļu māju, bet Ralfu guļam gultā ar meiteni pie katra sāna un apcerīgi skatāmies griestos. Nu tad lai piepildās! Lai Valters visu gadu ir mierīgs un pacietīgs, bet Ralfs - sabiedrisks un populārs.
(Un salūts Ikšķilē bija ko vērts. Man no sirds prieks, ka es varu aizbraukt 80 km un redzēt tādu salūtu pie svešām mājām, nevis mūsu mīļajā, rāmajā Meņģelē, kur suņi nav jāspundē pagrabā, lai šausmās neaizmūk. Vienmēr ir prieks baudīt tikai to labo, uz savas ādas neciešot no sekām. Un pirmais gads, kad bērni ar sajūsmu un bez bailēm un nepatikas pret troksni skatījās salūtu.)
Lai laimīgs mums visiem!
Atgriežamies jaunajā, skaistajā dzīvē, kur saldumi tiek dozēti un ikdienā netiek dzerti krāsaini, gāzēti dzērieni. Pāreja būs smaga, bet svētīga.
Pagājušā gadā uzrakstījām vēstuli, kas jāatver 2011. gada 31. decembrī, bet, tā kā bijām ciemos, tad neatvērām. Varbūt to var atlikt līdz tam februāra datumam, kad sākas īstais Pūķa gads.
Un, ja Ikšķilē ceļš naktī bija tīrs un gluds līdz pat Madlienai, tad Madlienā mēs iebraucām sniega valstībā - gribat slēpot, brauciet uz Meņģeli! (Slēpošanai gan vēl ir pamaz, un drīz jau droši vien būs arī citur.)
Paskat, cik daudz sniega bijis Ķīnā!

(avots)

Svētku sezona īsumā

2011-12-29T21:58:00.001+02:00

Decembris sākās ar sniega cietokšņiem.

Bērnudārza ģērbtuvē pie sienas parādījās Valtera zīmēts plakāts (mēs visi novērtējam "KURLAI", un paldies audzinātājai, kas nelika pārlabot, lai visiem būtu zināms prieciņš).

Mēnesis paskrēja nežēlīgi ātri, es nepaguvu pat sagatavoties, kad pienāca klases eglīte. Skolotāja bija ārkārtīgi centusies, bija prieks skatīties, un bērni visi tādi mīļi un svinīgi.

Skolas priekšnesumi notika ārā. Skolotāja visiem bija sagatavojusi rūķu cepures, rotājumus āra eglēm un vilināja sniegu.

Ralfs saņēma diplomu par centīgu mācīšanos, noskaitīja dzejoli un tika pie dāvanas. Salaveča lomu uzņēmās skolas direktore, un viņai tas padevās lieliski, bija jautri noskatīties.
Ticat vai ne, šais divās bildēs ir redzami visi skolas skolēni. Ja nemaldos, 54 bērni pa visu skolu.

Tad tūlīt pa galvu, pa kaklu braucu pakaļ Valteram (mašīnai pa Ralfa eglītes laiku aizsala ciet durvis un es dabūju kāpt iekšā un ārā pa pasažieru pusi. Reizēm atmaksājas būt apaļam, jo rumpis absorbē sitienus, ja gadās sasisties uz ātrumkloķa. Bet citkārt atkal galīgi neatmaksājas.) Valters eglītē bija Vilks, un audzinātāja bija Eglīte. Izrunājās jau nu diezgan bezkaunīgi tas Valters, bet tā esot scenārijā.

Tautas namu vecais fotoaparāts klaji neciena, bildes vienkārši neskatāmas. Bet vai tas mani var atturēt no to izlikšanas internetā? Nu bet nemūžam. Mans internets, daru, ko gribu!
Ģeniālā visu Meņģeles pasākumu vadītāja un rīkotāja Ilze iebrāzās zālē uz skrejriteņa, un mani pārņēma skaudība (ja to būtu redzējis Ralfs, man vairs nebūtu miera no čīkstēšanas, ka viņam tādu vajag).

Nofotografēt Valtera seju nebija nekādu izredžu, toties vismaz zīmējums redzams.

Tautas nama egle bija iespaidīga, daži ne gluži piederošie ieradās pasākumā tieši egli apskatīt.

Kopš bērni zina, ka Salavecis ir izdoma, vairs nav piedabūjami saposties uz pantiņu skaitīšanu.

Arī Ralfs mājas drēbēs. Te nav nekāds Ziedonis, kas uzvelk baltu kreklu un iet zemi rakt.

Man visi svētki pagāja kā pa miglu, strādāju bezmaz galvu nepacēlusi, tāpēc svētku mielastu gatavoja Artūrs - tā bija ar āboliem pildīta pīle. Izdevās lieliska. (Skujas gan mēs neēdām.)

Un tad jau vakarā nāca brīnumsveču dedzināšana.

Un "Viens mājās" skatīšanās - dažiem pirmo reizi.
Un nākamajā dienā - ciemiņi. Šī bilde te ir tikai Riča acu dēļ, jo nav jau smuki likt internetā svešas bildes. Bet jūs nevienam nesakiet, ka es ieliku.

Un tad pienāca nākamā diena, kad Valters izlēma palikt mājās un skatīties filmu, bet mēs trijatā
aizspērāmies līdz upei.

Artūrs mums rādīja bebru pēdas.

Pulkstenis bija trīs, un sāka jau krēslot.

Un vakar - Taurupes muižas parks kopā ar manu mammu jeb Jauno Omi. Redzējām arī ziedošus amoliņus, bet neviena bilde nav izdevusies.
Ļoti sportiski pavadījām laiku.

Visi noskrēja divus apļus stadionā un piesēda atpūsties.

Pirms promiešanas ievērojām, ka pa lauku izklīst vesels bars peļu un uz kaut kādiem zemē samestiem dēļiem izlien balts, ļoti mazs dzīvnieciņš un skatās apkārt. Artūrs tam piegāja pavisam tuvu un pēc tam to sīki aprakstīja, bet man no 100 metru attāluma ar vecā fotoaparāta vājo zūmu izdevās tikai nofiksēt pašu faktu - "kaut kas balts uz dēļiem".

Vikipēdijā pēc tam atradām, ka tas ir sermulis, kurš ziemā kļūst balts un oficiāli Alkšņu ģimenē tiek pasludināts par piemīlīgāko dzīvnieciņu pasaulē.

Liekam jaunu bildi iekšā, priekšā Jaunais gads. Sagaidiet to tā, kā gribat pavadīt. Mēs brauksim uz Ikšķili dejot, dziedāt un salūtu skatīties, un 1. janvārī es noteikti iešu skriet un strādāšu, lai gads sanāk sportisks un naudīgs. Bet jūs - dariet, kā paši gribat. Neba nu jums manu atļauju vajag. Atā līdz nākamajam gadam!

Ziema!

2011-12-09T19:01:00.000+02:00

Vai es šogad pagūšu pirmā ielikt bildes ar sniegavīriem, ragavām un pikošanos? Ātri, ātri, tāpēc bez komentāriem! Vieta - Meņģele, laiks - šovakar sešos.

Un tā nav zīmēšanās - uh, kādi mēs malači! - bet uzsaukums, lai ejat ārā pa sniegu dauzīties, jo jau kūst.

Draudzības pirkšana

2011-12-08T11:06:00.006+02:00

Pēdējās nedēļas ir bijušas grūtas. Ralfam riebums pret skolu un nervu tiki saasinās ar katru dienu, un es nervozēju un izskatu variantus.

1) atcelt pagarināto dienu. Plusi - divas dienas nedēļā (kad nav žurnālistikas pulciņa, dziedāšanas un dejošanas) viņš tiktu mājās agrāk. Mīnusi - pagarinātajā grupā bērni ne tikai mācās, bet arī šad tad spēlējas.

2) otro pusgadu mācīt viņu mājās. Latvijā mājmācība ir oficiāli atļauta līdz 4. klasei pat bez īpaša medicīniska iemesla - pietiek vecākiem uzrakstīt iesniegumu, ka bērnam skolā ir grūtības, un bērns var mācīties mājās. Plusi - iespējams mācīties mierīgi, bez laika limita un zvana, veltot katram priekšmetam laiku un raisot interesi par mācāmo vielu. Lūk, ASV pētījums (n~20 000), kas apliecina, ka mājās skoloto bērnu zināšanas ir būtiski labākas, neatkarīgi no vecāku izglītības līmeņa. Mīnusi - socializācijas trūkums, "rūdījuma" trūkums (lai nepierod, ka dzīve ir avene :( ), disciplīna, iemaņas plānot laiku un iekļauties termiņos.

Vārdu sakot, neiespējamā misija. Artūrs ir absolūti par mājskološanu. Viņam skola vienmēr ir riebusies, viņš redz, cik nelaimīgs ir bērns, un viņam šķiet netaisnīgi, ka skola nogalina interesi. Otrajā variantā viņš būtu lielākoties atbildīgs par mācību izpildījumu, bet es - par plānošanu. Šobrīd tieši tā arī notiek mājas darbu ziņā. Es pārbaudu, kas ir uzdots, un Artūrs sēž klāt tais priekšmetos, kur ir jāsēž klāt (lasīšanā).

Vakar vadzis lūza, kad pustrijos Ralfa vēl nebija mājās, lai gan nebija neviena pulciņa. Esmu izpētījusi, ka pēc likuma 1. klasē atļautā maksimālā mācību slodze ir 22 mācību stundas nedēļā, bet Ralfam praksē iznāk ap 30 astronomiskajām stundām. Mašīnai nevarēja atslēgt durvis, bija aizsalusi atslēga, tad nu ar putām uz lūpām braucu ar ričuku un ierados skolā aizsnigušām, nosvīdušām brillēm ar mājas drēbēm zem mēteļa. Gandrīz divas stundas norunāju ar skolotāju, un, jāteic, ļoti produktīva saruna. Galvenie secinājumi:
1) Ralfa gadījumā ir svarīgāka ir mazāka slodze nekā augstāki sasniegumi,
2) skolotāja nav zinājusi par Ralfa problēmām - acu miegšanu, muguras problēmām, saskarsmes problēmām (citi bērni viņu apsaukā un viens pat sit),
3) Ralfu turpmāk laidīs mājās agrāk, neuzdodot papildu darbus, un nekritizēs par lēnumu un izklaidību, netramdīs ar pulksteni: "Laiks, laiks!"
4) Pagaidām nekādus radikālus soļus nespersim, nogaidīsim, kā būs pēc ziemas brīvlaika. Stāvoklis mainīsies, jo visi bērni (un skolotāji) dabūs atpūsties, turklāt sāksies slimošanu sezona, un es biežāk paturēšu Ralfu mājās tāpat vien (to gan es viņam neteikšu).
5) saskarsmes problēmas daļēji risinās skolotāja, verbāli sadodot pa ausīm Danielam, kurš ir galvenais apcēlājs, un arī es pati aiziešu uz skolu ar viņu parunāt,
6) biežāk jārunā ar skolotāju.

Visā visumā svētīga saruna. Bet, daudz, daudz par to domājot un vācot informāciju, man ir ienācis prātā, ka situācija jārisina no otra gala. Nevis mazinot negatīvo, kas saistās ar skolu, bet uzsverot pozitīvo. Pagaidām Ralfs skolā nesaskata neko pozitīvu, bet tie histēriskie brēcēji, kas Latvijas forumos ar cirvjiem rokās cīnās pret mājskološanu, visi kā viens auro, ka mājās var izaudzināt tikai asociālu kropli, kas nespēs runāt ar citiem cilvēkiem. Šobrīd man ir ļoti grūti ieskaidrot Ralfam, ka mājās mācīties būs sliktāk, jo tad viņš nesatiks savus draugus. Viņa atbilde vienmēr ir viena un tā pati - man skolā draugu nav. Bērnudārzā tā dinamika kaut kādā veidā bija citāda, tur vienmēr pa vidu bija arī Valters, kurš lika tiem pārējiem drusku pierauties, jo ar Valteru reti kurš spētu tikt galā (es to saku ar mīlestību un ļoti, ļoti nogurušā balsī). Tāpēc es domāju, ka nākamgad, kad tai pašā klasē mācīsies arī Valters, Ralfa stāvoklis skolā būtiski uzlabosies, jo būs kaut kas pazīstams, vismaz kāds, kurš ar viņu runās un draudzēsies, un kurš kaut kādā mērā arī kalpos par zibensnovedēju. Vismaz es tā naivi ceru.
Bet pagaidām - man ir jāizdomā, kā panākt, lai Ralfu uz skolu vilina vismaz draugi, ja ne mācības.

Izvēle ir vāja. Klasē ir 8 bērni, no tiem 3 ir meitenes, tātad ne visai izmantojamas, lai draudzētos (pajautājiet puikām). No pieciem zēniem divi ir tādi, kam klasē ir radi, un viņi turas kopā ar māsīcām vai brāļiem, un ne visai kontaktējas ar Ralfu. Atliek tikai divi puikas, kas ir bijuši uz visām Ralfa un Valtera jubilejām jau no sākta gala, bet viens no viņiem kaut kā šķiet kļuvis valdonīgs un agresīvs, un otrs pieskaņojas viņam. Rezultātā Ralfs nevar draudzēties pat ar savu mīļo Aldīti, jo Daniels to neļauj.

Un nu es nāku klajā ar ļoti pedagoģisku jautājumu. (Vispirms vēl ievads, tad jautājums.) Ralfs ir viens no retajiem, kam skolā nav mobilā telefona, jo būtībā es pēc tā neredzu reālu vajadzību. Taču, kopš bērni zina, ka salaveča nav un ka dāvanas pērk vecāki, Ralfs jau no rudens nemainīgi vēlas svētkos saņemt mobilo telefonu. Manā naivajā iztēlē zīmējas aina, kurā Ralfs sēž un (cerams, ar kādu pazeminātu tarifu) pļāpā vakarā pa telefonu ar Aldīti vai jebkuru citu skolas bērnu. Tādējādi stiprinot tik dārgās, mūžīgās draudzības saites, ko ne vēji saraus, ne koki saplēsīs. Bet manā dzīvajā iztēlē šī pati aina transformējas tālāk - ja Ralfam būtu tādas lietas, kas ļoti patiktu tiem citiem, un tie citi varbūt sāktu ar viņu starpbrīžos draudzēties un varbūt pat nākt ciemos...

Nu, lūk, jautājums! (Ta-ta-ra-rā!) Jūs! Jā, jūs! Mammas, kam ir skolēni! Vai jūs esat pirkušas citu bērnu draudzību, un kā to izdarīt? Un nevajag man par ētiku, viņiem ētikā kladē ir jāzīmē, kā viņi draudzējas un kā viens otram palīdz, bet es nekaunos atzīt, ka sava bērna dēļ esmu nolaidusies līdz draudzības pirkšanai. Reiz es biju uz kādu ballīti, par kuru bērna mamma bija iztērējusi milzu naudu, nolīgstot īpašas ballīšu telpas visai sava bērna klasei, un toreiz nodomāju, ka tā jau nu gan nevar pirkt draudzību. Bet varbūt var? Varbūt, ja ir bezizeja, var šo procesu vismaz veicināt? Ko tik bērna labā neizdarīsi... Nu?

(Šī ir īstā tēma, kur salipināt tūkstošiem salkanu bildīšu! Un mirdzošu! Piecgadīgā meitene manī līksmo!)

()

Papīra vilcieniņi un lelle

2011-12-06T16:33:00.000+02:00

Printerim tinte ir uzpildīta, aidā, vilcieniņi.

Un tā kā šodien pie mums ir Ilzīte, tad viņai - papīra lelle no šejienes.

Sākas decembris

2011-12-01T20:49:00.003+02:00

Esmu tā ierakta darbos (man ir aizdomas, ka šādi es sāku trešo daļu savu ierakstu), ka man paliek tikai lamāšanas funkcija, jo tai daudz laika nevajag, savukārt audzināšanas un mācīšanās funkcijas es piesardzīgi deleģēju Artūram. Viņš ir konstatējis, ka bērni beidzot ir spējīgi apgūt elementāras kāršu spēles (ar vārdu "elementārs" ir jāsaprot "duraks"), un pagaidām viņi ir ļoti aizrāvušies.

Es kā nekristīgs cilvēks (man ir draudzene, kas saka "es kā kristīgs cilvēks" ikreiz, kad runā par pieticību, vienkāršību, iecietību un labestību, tāpēc es kā nekristīgs cilvēks droši varu runāt par kāršu spēlēm, kašķīgumu u.c., rēķinoties, ka kristīgie cilvēki neatļausies mani nomētāt ar olām :D )... Kur es paliku? Es kā nekristīgs cilvēks esmu secinājusi, ka man būs godāt tēvu un māti un mācīt bērniem kāršu spēles, šaušanu un runāšanu pretī citiem cilvēkiem - kā vecāki mani mācījuši. (Drīzāk jau tēvs. Māte mani ir mācījusi uzturēt mājās kārtību un tīrību, un es joprojām acīmredzot neesmu izaugusi no protesta vecuma, bet automātiski, pa tiešo iepotējusi šo protestu arī bērniem. Kāpēc viņiem būtu jāprotestē pret kārtību mājā, kur valda mūžīga nekārtība, man nav skaidrs. Droši vien man ir indigo bērni.)
Manuprāt, kāršu spēles ir ļoti labas. Visādā ziņā labas, attīstošas. Man nekad nav radusies vēlēšanās spēlēt uz naudu, kas laikam gan ir visa ļaunuma sakne, kuras dēļ cilvēki kāršu spēles nosoda. Man patīk spēles. Ar vienaudžiem. Vēlos publiski pateikties Artūram, ka viņš spēj atvēlēt laiku, lai spēlētu kārtis arī ar bērniem, kas nemitīgi rāda viens otram savas kārtis, jauc mastus un "stiprumu" un sit divniekus ar trumpja dūzi. Un galvenais, ka ir kāda nodarbe, ko viņi var darīt ar tēvu.
Jo ir nodarbes, ko dara ar māti. Būtībā visas nodarbes, kas ir saistītas ar saldumiem. Pilnīgi šokējoši un negaidīti saaktualizējās decembris, es nepamanīju, kur pazuda novembris. No plaukta tika izvilkts gaidīšanas kalendārs.

Pieredze rāda, ka konfekšu kalendārs nenozīmē, ka katrs dabū dienā pa savai vientuļajai konfektītei, bet gan, ka tiek ēstas konfektes arī no decembra beigu datumiem un pēc tam pirktas klāt un liktas atpakaļ.
Tā nu es jūtu, ka arī mācīšanās būs jādeleģē Artūram, jo vakar man katastrofāli nebija laika sēdēt un klausīties, kā Ralfs divreiz dabaszinībās lasa par ezeru, viņš izlasīja tikai vienreiz, mēs pārrunājām, un šodien ierakstīta piezīme. Nevar atbildēt par ezeru. Un jau nez kura piezīme par to, ka viņš nav uzmanīgs, neieklausās uzdevumā un tāpēc to izpilda nepareizi. Jo ilgāks ir ieskrējiens pēc brīvlaika, jo drūmāka izskatās dienasgrāmata. Taisnību sakot, es ne visai saprotu piezīmju funkciju.
Salīdzināšanai - lapa nedēļu pēc brīvlaika

un šī nedēļa, kad piektdiena vēl pat nav bijusi.

Ko lai es daru, kad bērns atnes piezīmi, ko skolotāja pasvītrojusi koši dzeltenu un vēl uzsvērusi, lai viņš noteikti atnes un parāda mammai?
Protams, man ir kauns, dusmas un vilšanās. Un, taisnību sakot, ne uz bērnu, bet uz skolotāju. Gausi mācās, necenšas izpildīt laikā... Nu ko man tagad - uzšaut ar siksnu? Nečurāt? Nu reāli, kas man būtu jādara, uzzinot, ka mans bērns ir lēns? Es nobļaujos vai piekodinu, lai citreiz tā nedara... Bet skaidrs, ka bērns jau sen ir noguris. Tā skola ir viens murgs. No rītiem viņš raud, kad jāceļas, vakaros raud, jo rīt būs jāceļas. Svētdienas rītā raud, jo pēdējā brīvdiena. Un vēl kaut kādi plānprātīgi Ķīļa izteikumi, pilnīgi neizprotot pašu sistēmas kroplību, ka sodīs bērnus ar garāku mācību gadu. "Draugi runā" - tas ir tik uzkrītoši! Kā sākas brīvlaiks, vienas gaviles un laime! Kā nāk 1. septembris, runas par dzīves bezjēdzību. (Interesanti, ko par mani liecina tas, ka man draugos ir tik liels bērnu īpatsvars... Par manu garīgās attīstības līmeni?)
Un es nevainoju skolotāju, un es nevaru vainot bērnu. Kad es pasūdzējos brālim, ka Ralfam riebjas skola, viņš pateica "Welcome to the club of everyone." Un tā ir norma.

Bet viens gan man jāsaka - kopš esmu piezemējusi savas prasības pret dzīvi un vairs nepūlos izaudzināt superveselīgus poliglotus/Nobela laureātus/Zirnekļcilvēkus, bet vienkārši NORMĀLUS cilvēkus, dzīve palikusi par vienu gramu vienkāršāka. Un ir normāli, ka Ralfs nes piezīmes, normāli, ka es par to bļauju, un normāli, ka īstenībā mums visiem tās piezīmes un atzīmes ir pilnīgi pie kājas - gan Ralfam, gan viņa vecākiem.

Maša un lācis

2011-11-30T20:49:00.000+02:00

Droši vien visi citi šo multfilmiņu jau ir redzējuši un sen dievina, bet man tas bija jaunums. Te - saits ar visām Mašas sērijām. Bet te es dažas salikšu, lai Ralfs ar Valteru var paši paskatīties.

Atšķirībā no "Dekstera laboratorijas", kuras sērijas ir tikpat garas un skatāmas pa trim pirms gulētiešanas, Mašu var tulkot Artūrs, tāpēc man pēkšņi vakari kļūst par 24 minūtēm brīvāki! (Ja neskaita faktu, ka es šodien tās 24 minūtes nostāvēju lejā Artūram aiz muguras ar veļas grozu rokā, taisoties iet augšā un darbus darīt un tā vietā skatoties uz šo brīnišķīgo meitenīti, kuras sejas izteiksmē man kaut kas brīžiem ļoti atgādina manas māsīcas meitiņu Līvu. Varbūt daudzu enerģisku meitenīšu mammām tā liekas, man nav ne jausmas.)

Darbs uzveic visu

2011-11-28T22:36:00.000+02:00

Kad es sāku strādāt SDI (tas bija 1997. gads), es gandrīz katru dienu gāju pa savu mīļo Čaka ielu uz centra pusi trīs trolejbusa pieturas, lai uzmestu aci šim namam.

"Labor omnia vincit" - "Darbs uzveic visu". Tad nāca gadi ar visādām nelaimīgām mīlestībām un visādām slinkuma lēkmēm, kad nespēju darbam sasparoties, un tad es iespraudu ausīs pleijera austiņas un gāju uzmest aci šim uzrakstam. Jo darbs uzveic visu, ieskaitot sērgas, naudas trūkumu un nelaimīgu mīlestību (starp citu, tieši to pašu spēj paveikt arī karsts piens ar medu. Varbūt naudas trūkumu piens nemazina, bet kreņķus izskalo no organisma, kreņķu vietā atstājot tīkami mīkstas kalorijas.)
Neesmu tur bijusi vairāk nekā septiņus gadus (acīmredzot Artūra klātbūtne pati par sevi gana naski motivē strādāt), bet šodien sapriecājos, atrodot internetā šo bildi. Un izrādās, vēl dažus kvartālus tālāk, Elizabetes ielā 23, ir arī šāda māja:

Grāmata ir iztulkota, tulkojamo darbu saraksts bezgalīgs. Viss kā vajag.
Kas jums palīdz noskaņoties uz darbu?

Tirgus

2011-11-25T18:50:00.001+02:00

Tā kā Mārtiņdienas tirgū Ralfam tik raiti gāja ar tirgošanos, ka viņš pat nepagaršoja visu to, ko pārdeva, tad šodien es nopirku šokolādi un uztaisīju visu to pašu, tikai mazākā daudzumā, un bērni turklāt arī uzzīmēja naudu un cenas. Ralfs iekārtoja kasi un pie tirgus durvīm pielīmēja informāciju.

Viss tika salikts uz paplātes, lai būtu tāpat kā Mārtiņdienā. Precēm tika pieliktas cenas. (Tās brūnās kakiņas ar dzērvenēm ir izkausēta, ar kokosa skaidiņām sajaukta šokolāde ar dzērvenēm.)

Dīvainās ekonomikas apstākļos tika piemērots tas pats likums, kas attiecas uz elektrību. Mazumā - lēti, vairumā - dārgi. Viens šokolādes dinozaurs maksā vienu papīra latu, trīs dinozauri - simts latus. Tāpat kā elektrības gadījumā - cenas nav apspriežamas.

Tad mums tika izsniegta nauda. Par pamatu tika ņemtas šīs no www.cirkulis.lv, bet tā kā printeris ir atdevis visu līdz pēdējam melnumam, naudu bērni zīmēja paši - noskatoties no parauga. Naudas zīmēšana ir prasme, ko mēs bērnos tikai atbalstām.

Te redzama cenu izvietošana un Ralfa pusē arī kases aparāts no papīra. Pat ja nauda ir pašu zīmēta, valstij sava daļa tomēr jāpaņem. Audzinām godīgus nodokļu maksātājus.

Te Artūrs ar sejas izteiksmi "es ar tādu žūksni te jums visu bodīti varu nopirkt, man tikai viens zvans pa mobilo, un arī galvenā konditore būs mana!"

Un te bilde ar Valteru. Ja fotoaparāts būtu noreaģējis par sekundes simtdaļu ātrāk, jūs redzētu plati atplestu muti, pilnu ar šokolādi. Bet fotoaparātam ir pašam sava galva uz pleciem, un viņš zina, ko var un ko nevar rādīt cilvēkiem.

Pāri palikušo preci rīt vedīsim radiem, ja vien šokolāde pa nakti ledusskapī neizgaros. Ikviens, kam ledusskapī bijusi šokolāde, zina, cik tā ātri izgaro.

Nozīmīgs notikums

2011-11-25T09:20:00.000+02:00

Šorīt gluži neplānoti es sagādāju bērniem notikumu, ko nebiju domājusi piedzīvot vismaz līdz tam brīdim, kad viņi paši ies uz skolu. Es neuzliku modinātāju un pamodos 8.24. Viņi parasti paši no sevis mostas 7.20 (brīvdienās, kā likums, vēl pirms septiņiem), bet šorīt nogulēja līdz 8.24, kad es iebrāzos istabā kā Katrīna, kliedzot par apokalipsi un biezpiena pankūkām.
Un mani bērni, apģērbušies, paēduši (un Valters pat nomazgājies) bija skolā 8.39.
Man tas nozīmēja vēl vienu lielu notikumu. Pirmo reizi šo piecarpus gadu laikā Meņģele mani ieraudzīja brillēs un nekrāsojušos, jo to minūti, ko man parasti vajag, lai uzkrāsotos, es veltīju zīmes rakstīšanai, lai bērnu bargi nesoda par vecāku nepilnībām.

Droši vien nav vajadzīgi trīsarpus gadi psiholoģijas fakultātē, lai saskatītu manas problēmas. :)
Es arī pati zinu, ko par cilvēku liecina nespēja atslābt, obligāta vajadzība vienmēr visur būt laikā, nespēja parādīties sabiedrībā bez maskas/grima, nepieciešamība attaisnoties ar pazemīgām zīmēm, lai tikai neciestu bērns (kurš jau tāpat ir cietis, jo kavēšanos jau septiņu gadu vecumā uztver kā kaut ko līdzīgu karam)...
Bet manā dzīvē tas bija liels notikums, turklāt tāds, ko nekad vairs negrasos atkārtot, ja vien būs manā ziņā. :D

Es klaji dievinu savus bērnus, īstenībā diez vai būtu iespējams jebkuru bērnu 15 minūšu laikā piedabūt piecelties, nomazgāties, saģērbties, paēst un aizvest uz skolu. Malači.

Meņģeles bibliotēka jeb kā atpazīt jefiņu

2011-11-23T16:11:00.000+02:00

Kas tas ir? Tas, mīļie draugi, ir sociāli psiholoģisks rādītājs. Pēc tā spriež par personību. Pietiek ar vienu burtu, lai viss būtu skaidrs.
Pieņemsim, ka šis viens burts ir vācu valodas vārdā "fünf". Tas nozīmē "pieci". Saskaņā ar Diānas Ančupānes slaveno teoriju, kas iegājusi vēsturē kā "fünf teorija" un izstrādāta 1992. gadā, 7. klases vācu valodas stundā, atliek bērnam, skolēnam vai cilvēkam palūgt izrunāt vārdu "fünf", lai lielos vilcienos par viņu viss būtu skaidrs.
1. Funf - šāda izruna liecina par kūtrumu, nevērību, vienaldzību, paviršību, neprasmīgumu. Visas sliktas īpašības. Funf saka slikts cilvēks.
2. Finf - šāda izruna liecina par pārcentību, tieksmi izpatikt, pretenciozitāti, iedomību, zubrilas sindromu, pieglaimību. Visas samērā nepatīkamas īpašības. Finf saka pārcentīgie pielīdēji, visnotaļ patīkami ļaudis.
3. Fünf - tā saka vācu valodas zinātāji, cilvēki ar ķērienu uz valodām, kā arī jefiņi/zubrilas/nūģi/gīki/frīki/nerdi. Lieliski cilvēki. Protams, ar izņēmumiem - kā visās jomās.

Kopš 1992. gada daudz üdeņu aiztecējis, ün teorija ir papildināta ar vārdu "bibliotēka".
Pamatiedalījums tas pats. Ja cilvēks lieto vārdu:
1. biblōteka vai biblotēka -
1.1. mutvārdos - nevērīgs, kūtrs, neizglītots cilvēks;
1.2. rakstos - tumsoņa.
2. bibliotēka -
2.1. izglītots, jauks, patīkams, kārtīgs cilvēks;
2.2. pielīdējs, snobs, kurš zīmējas.

(Citi teorijai pielāgojami vārdi - "maģistratūra/maģistrantūra", "želatīns/želantīns", "sintepons/sintapons" utt.)

Es, protams, gribu, lai manus bērnus uzskata par jefiņiem un pielīdējiem, nevis sliņķiem un tumsoņām, tāpēc ļoti aģitēju par bibliotēkām. Ralfs iet ļoti bieži un tiešām arī izlasa tās grāmatas, ko paņem. Bet šodien arī es tur patrāpījos un uzreiz ieraudzīju tieši to grāmatu, ko meklēju jau vairākas nedēļas.
Ir klāt īstais vecums to lasīt priekšā! Vai jūs esat to lasījuši? Vai atceraties?

Jaunajā izdevumā ilustrācijas šķiet tādas kā sarukušas, bet droši vien tas ir tāpat kā ar bērnības mājām vai bērnības ielām, vai bērnības kokiem... Nē, kokiem ne, koki izaug, nevis sarūk.
Kādā krievu blogā atradu ieskenētas krievu izdevuma ilustrācijas.

Un šī pēdējā - skaidrs, ka būs jāskaidro bērniem par pionieriem un būtībā labu ideju, kas sapurgāta līdz nejēdzībai. Šī un vēl Gaidara grāmata "Timurs un viņa komanda" man radīja ļoti romantiskus, cēlus priekšstatus par sociālismu un pionieriem.

Bet bērni, varu derēt, visvairāk aizrausies ar vārdiem spoguļrakstā, jau tagad pie pusdiengalda viņi prasa siabāku smujērku un līksmo par "enāpučna", "sinskla" un "sretlav".

* visi "fjunf" teorijas personāži ir izdomāti, jebkāda līdzība ar reālām personām pilnīgi nejauša.
** apsvēru domu ieviest etiķeti "glupības", bet nav jēgas no kategorijas, kurā iekļaujama izlases lielākā daļa.

Ķirbju ievārījums ar citroniem - kurai tas bija?

2011-11-10T17:35:00.000+02:00

Pilna māja ar ķirbjiem, nopirku cukuru un kilogramu citronu, izlēmu vārīt ķirbju - citronu ievārījumu. Goda vārds, vēl pavisam, pavisam nesen kāda no tām meitenēm, kuru blogus es lasu, rakstīja recepti ķirbju un citronu ievārījumam. Nu jau es kādu stundu esmu notriekusi, klejodama pa visiem blogiem un lādēdama savu cauro galvu. Jūs neatceraties, kurai kas tāds nesen ir bijis? Biju gatava saderēt, ka Aijai, bet nē, tur zem ķirbju etiķetes ir viss kas cits, bet ne šis.

Dāvanas un citi prieki

2011-11-08T20:08:00.000+02:00

Man patīk rudens. Tas man vienmēr ir visražīgākais laiks. Nav karsti, mušas nekož. Esmu līdz ausīm ierakusies darbos, arī tulkojamās grāmatas termiņš sāk spiest uz smadzenēm - 17. novembris. Arī visādu lēmumu un plānu kalšanas laiks. Ko studēt nākamgad? Kā gatavoties? Kādā tulkošanas lauciņā specializēties turpmāk? Kādu vēl izglītību vajag? Juristus, ekonomistus vai piebeigt tos nabaga pedagogus, kas tapa aiz grūsnības pamesti? Briseli, Meņģeli vai bērneli? (Pēdējais ir tikai atskaņām, jo pagaidām vairs netiek apsvērts.) Tas aizņem visu laiku, un nu, pēc milzu darbu maratona, varu pacelt galvu un pateikt paldies par pastkarti Anitai no "Arī priekiem", kura jau vairākas bloga draudzenes ir iepriecinājusi un nu pārsteidza arī mani.
Kurš gan nepriecātos saņemt šādi noformētu pastkarti? Liels paldies, Anita!

Tā mani pamudināja beidzot savākties un atrast internetā informāciju par kaligrāfiju. Lai gan draugos redzēju galeriju, kur kāda kaligrāfijas pasniedzēja bija salikusi savu audzēkņu darbus, tā arī nepapūlējos dabūt viņas koordinātes un mēģināšu mazmazdrusciņ kaut ko pamēģināt no resursiem internetā. Vēl man likās interesanti, ka atpakaļadrese ir gandrīz tieši blakus mājai, kurā es nodzīvoju 18 gadus.
No Andras dāvinātās dzijas, no kuras es adīju sev zeķes, pie viena uzadīju arī zeķes Ralfam un uztamborēju čības Valteram, jo viņiem ļoti patika šīs krāsas, un viņi nelikās mierā. Lūk, cik palika dzijas. Čībām klāt liku kaut kādu mistisku diegu. Es neesmu tamborētāja un nezinu, kas tas tāds ir. Pat nezinu, kā man mājās ir ticis tāds kamolītis. Bet diegs liekas ļoti izturīgs.

Vēl man pa logu no rītiem skatās žagata. Agrāk žagatas plēsa makrofleksu, ar kuru Artūrs kaut ko ir darījis mājas apdarē un uz kura zināmā mērā balstās logi, un tad es vicinādamās skrienu pie loga, lai to nepieļautu, bet šī vienkārši sēdēja un minūtes trīs skatījās iekšā.

Svētdien aizbraucām uz Taurupi, un es izmantoju iespēju paskriet, savukārt garāmbraucēji izmantoja iespēju, lai apstātos un par mani brīnītos. (Es varbūt arī brīnītos, redzot sevi skrienam pa skrejceļu, bet man tas būtu piedodams, jo ārpusķermeņa vīzijas ir daudz neparastākas par vienkāršu skrējēju. Reiz es kļūšu tāda kā mana bijusī kolēģe/menedžere Ulla (apsveicu, Ulla!), par kuras skriešanu rakstīs draugos un runās televīzijā, bet pagaidām man jāpieņem, ka cilvēki, kas piestāj pie stadiona un vēro, vienkārši ir ļoti izpalīdzīgi un gatavojas zvanīt ātrajiem tai mirklī, kad redzēs manu ne visai sportiskā izskata (bet ļoti skrietspējīgo!) rumpi saļimstam uz sarkanbrūnā, ar lapām un nosūbējušiem, zaļiem gliemežiem nokaisītā seguma.)
Bērni toties izmantoja iespēju pabraukāties.

Artūrs izmantoja iespēju pamāžoties, un es izmantoju reto iespēju fiksēt viņa pamāžošanos. Viņš ir ļoti nopietns vīrietis, tāpēc šie kadri ir vēl jo vērtīgāki.

Mums ir beidzies "Madagaskaras pingvīnu" maratons (20 minūtes pirms gulētiešanas), un šovakar sāksim jaunu seriālu, ko mūsējie vēl nekad nav redzējuši, toties es esmu redzējusi visas sērijas pa reizēm piecām. (Tāda bija dzīve ar Cartoon Network, kurā es grasos atgriezties, kad Lattelecom čaklie darboņi reaģēs uz manu pieteikumu.)
Tas ir... pagaidiet... tūlīt... jā... "Dekstera laboratorija"! Varu saderēt, ka to būs daudz vieglāk sinhroni tulkot nekā pingvīnus, kur darbīgums un runīgums sita tik augstu vilni, ka reizēm pat mana trenētā mēle gaidīja citu teikumu.

Visu Svēto diena

2011-10-31T20:54:00.000+02:00

Droši vien drīzāk visu nelabo nakts!
Pirmo reizi kopš pusaudzes gadiem nu ļoti, ļoti sakārojās Helovīnu svinēt! To aptvēru tikai astoņos vakarā, kad bērni bija gulēt jāliek, bet kaut kāda intuitīva nojausma laikam bija jau pa dienu, jo nopirku končas. :D Un tālredzīgi - ledenes, lai mute jēla un daudz nevar apēst.
Sveši svētki, latviešiem nepieņemami utt. Bet, kad pajautāju bērniem, vai viņi dārziņā un skolā ir par to runājuši, kā viņi aizrāvās! Kā viņiem tas viss patika! Doma par pārģērbšanos un spokošanos, saldumu diedelēšanu, cūcību darīšanu un ķirbju grebšanu... Nākamgad ņemšu un aizvedīšu viņus uz Rīgu - kad es biju īstajā helovīnu vecumā, Vecrīgu rotāja ar izgrebtiem ķirbjiem, nezinu, vai vēl kāds to dara, kopš tā laika pagājuši gadi 15, ja ne visi 18.
Bet šogad mums bija tikai ķirbis, pēdējā mirklī izgrebts. Vai nu es to darīju pirmo reizi mūžā, vai arī viss no atmiņas izslaucījies. Slikta atmiņa ir ļoti izdevīga, ik pa laikam vari piedzīvot kaut ko satraucošu kā pirmo reizi mūžā. (Tāpēc ir tik grūti atturēties no saldumiem - jo šķiet, ka kaut kas tik garšīgs noteikti nebūs ēsts.) Nu es sapratu, kāpēc ķirbjiem parasti sanāk trīsstūrainas acis - jo ļoti grūti ar parastu virtuves nazi izgriezt apaļu formu.
Neviens pie mums neatnāca, rīt skola, man šonakt vēl jāstrādā, spokus man nemaz nekārojas, bet vismaz ķirbis mums ir.

Priecīgu vakaru visiem tiem, kas svin! Un siltu un mierīgu tiem, kas grib siltu un mierīgu!

Sestdienas mājturība

2011-10-29T14:58:00.001+03:00

Sāksim ar zeķēm. Lūk, kādas skrienamās zeķes es sev uzadīju no Andras dāvinātās dzijas!

(Salīdzinājumam viņas adītās zeķītes ir šeit.)
Ļoti patīkama dzija, turklāt raibajām dzijām rakstus neveido, tātad ļoti ātri adās un var adīt, skatoties datorā vai grāmatā. Pirmo es vakar uzadīju, skatoties Hičkoka 1940. gada "Rebeku". Lai gan biju dzirdējusi daudz nesajūsminātu atsauksmju, es tiešām biju sajūsmā, jo grāmatu zinu tikpat kā no galvas un varēju ļoti labi iejusties nabaga galvenās varones ādā, visur redzot zīmes par to otru - skaistu, drosmīgu, dievinātu. (Lasot un neskaitāmas reizes pārlasot grāmatu, tieši pati ļaunā, neuzticīgā, ciniskā Rebeka man likās atdarināšanas cienīga, un visvairāk es pārlasīju tās lappuses, kur aprakstītas viņas lietas, rokraksts, ķemmes, drēbes, vēstuļpapīrs, mētelis utt.)

Otra zeķe uzadījās šorīt, skatoties BBC "Edwardian Farm". "Victorian Farm" un "Edwardian Farm" ir mani paši, paši mīļākie raidījumi, ko esmu konvertējusi par MP3 un klausos aizmiegot.
Lūk, saite uz šo un uz neskaitāmiem citiem dokumentālajiem seriāliem, kas ir visā pilnībā redzami internetā (gan bez tulkojuma).

Nu labi, par zeķēm pietiek.
Pie sestdienas mājturības pieder arī lāpīšana. Dziediet, sievas, dziediet, sievas viena meita mazumā, viena sieva vairumā. Valtera gadījumā - dziediet, mājasbikses, dziediet mājasbikses, trīs dārziņa bikses mazumā, trīs mājas bikses vairumā. Ja es kaut vienu dienu nenovaktēju, lai tiek pārvilktas mājas drēbes, vakarā par vienām dārziņa biksēm ir mazāk. Lai ceļgalu dēļ nebankrotētu, esmu pasākusi uz caurajām vietām šūt ādas ielāpus. Ar ādas ielāpiem ir cita ķeza - kamēr kaķis trīskājis vēl negāja ārā, viņš mēdza sačurāt visnejēdzīgākos un grūtāk iztīrāmos priekšmetus, krēslus, gultas. Arī ādas gabalus, ko biju salikusi kaudzītē, lai piegrieztu ielāpus. Pret kaķa čuru smaku ir grūti cīnīties - dīvānus es salaistīju ar etiķi un sodu, bet ādas gabalus sametu veļasmašīnā. Ak vai, ak vai, un nu visa gultasveļa, viens mans naktskrekls un Artūra darba T-krekls ir ar galēji nepievilcīgu batiku. Ja jums līdz šim likās, ka batika nevar būt nepievilcīga, tad pamēģiniet zili melnu krāsu, un atklāsiet ko jaunu. (Kā par spīti, mana gudrā veļas mašīna prata atdalīt krāsu, bet ne smaku, un ādas gabali joprojām viegli iesmird.)

Jūrascūkām par lieliem priekiem ir grants vannā sadīguši burkāni. Pie mums salnas ir bijušas piecas reizes, un ārā saplūcamā zāle cūkas vairs nepriecē. (Ja cūku barošana gluži neiederas mājturības tēmā, tad produktu bezatlikumu izmantošana gan.)

Vēl pie sestdienas mājturības noteikti jāmin Anitas popularizētā drumstalu kūka ar smieklīgo nosaukumu "kramblis". Esmu to cepusi četras reizes, jo saldētavā sagatavotais maiss ar drumstalām neplok nemaz tik ātri. Vismazāk manējiem garšoja ābolu pamatvariants, kuram klāt ir citronu sula. Nākamajā reizē citronu sulu vairs neliku, un krambli novērtēja labāk. Trešajā reizē pusi ābolu aizstāju ar bumbieriem, saņemot augstāko atzinību. Šodien cepu ar eļļā viegli apceptiem bumbieriem, persikiem, kanēli un cukuru, un pat bērni izēda.

Es iztieku ar parastām māla vai baltajām bļodiņām, nav ne vainas. Netērēju sviestu arī augļu apcepšanai. Tā, protams, ir cūcīga likumsakarība, ka tam, kuram visvairāk vajadzētu ierobežot saldumus un treknumus, tie garšo visvairāk.

Uz beigām vēl īss valterisms. Atnāk pie manis Valters ar mīkstu spēļu pelīti, kas visa satīta ar dzijām. Es pie sevis nodomāju - cik jauki, viņš mēģinājis darināt pelītei drēbītes. Un tad viņš sāk stāstīt - dzija ir patronu josta, te ir piesiets zobens un šautene, aizmugurē ir piesiets spridzeklis, un te šai pusē ir suliņa, lai padzertos, ja nogurst spridzināt.

Sigulda

2011-10-27T17:22:00.001+03:00

Lai gan "zelta rudens" Siguldā nosacīti ir jau beidzies un nāk brūnais novembris, cilvēku pat trešdienā visur bija milzumdaudz.
Mūsu bērniem šī bija, ja nemaldos, trešā reize Siguldā, bet viņi neatcerējās pilnīgi, absolūti neko. Kaimiņmeitenei Ilzītei tā bija pirmā reize.
Bijām pie Gūtmaņa alas - kā gan citādi. Bet ilgi tur neuzkavējāmies, jo alā bija ieperinājies stabulētājs, kas pūta šlāgerus.

Bijām Mazajā alā - nenoliedzami pat interesantākā, jo tur ir slapjāks, tumšāks un dziļāks (un nebija stabulētāja).

Pēc tam aizbraucām uz Turaidas pili, mazliet vīlāmies cenās (vienam cilvēkam droši vien 3,50 nav nekāda sevišķā summa, bet 5 cilvēkiem, kam vēl jāapskata arī citi objekti un kaut kur jāēd, likās par traku) un braucām uz vecajām Siguldas pilsdrupām. Īstenībā tur arī vajadzēja sākt un palikt, jo tur mums patika viss.
Sākot jau ar šiem. Lieliski!!!! Nezinu, kas ir autors, un neatrodu nekādas norādes arī www.sigulda.lv.

Konrāds:

Obligātais skats uz Turaidas pili (tur vajag sevišķas spējas, lai atturētos no šī tik tipiskā kadra, bet ne man, ne Artūram šo spēju nebija.)

Izdauzījāmies pa vecās pils drupām.

Bērni izdauzījās pa estrādi (ja es būtu drusku citā kompānijā, pati būtu māžojusies un ākstījusies, jo kas var būt labāks par tukšu estrādi, bet negribējās šausmināt bērnus.) Šeit ir Valters.

Vēl mēs aizbraucām no ārpuses papētīt bobsleja trasi. Tur Valters pamanījās salauzt savu suvenīra spieķīti (Ls 0,30), un vēlāk mašīnā viņš salauza arī Ilzītes spieķīti. Ilzīte raudāja gan mašīnā, gan vēlāk arī mājās. Ja mūsējiem tas ir kaut kāds apkrāsots štrunta kociņš, tad viņai tas ir suvenīrs no varbūt trim ekskursijām viņas mūžā, ar pārliecību, ka vairs nekad, nekad uz Siguldu netiks. Ralfs šodien izlēma atdot viņai savu spieķīti, vienīgo nesalauzto. Ja līdz rītam vēl būs vesels, tad aizvedīsim viņai.
Bet kā jau tas parasti ir - cilvēks var aizlidot tūkstoš jūdzes, redzēt nez kādus brīnumus, un labākās atmiņas viņam būs par pīļu dīķi. (Mums tā bija ar Artūru un kāzu ceļojumu Londonā, kur vislaimīgākie mirkļi pagāja, barojot vāveres Sentdžeimsa parkā.)

Vēl viens ekstrēms un neiemūžināts notikums bija tāds, ka vakar Artūrs siltumnīcā noķēra vārnu un pasauca mani paskatīties. Es savā neaptēstībā gribēju paglaudīt putnam galvu, bet vārna man ieknāba, un es biju satriekta, cik stiprs tāds knābiens - principā varētu noknābt pirkstu. Vairs nekad es to neatkārtošu. Es nesaprotu, kā Artūram izdevās to putnu dabūt rokā, bet pret vārnām nu man būs respekts. Mani otri mīļākie putni tūlīt aiz vistām.

Pāris vārdos

2011-10-20T22:09:00.000+03:00

Keksis šodien pirmo reizi tā īsti dabūja tikt ārā kopš tās nelaimīgās sabraukšanas dienas. Sākumā galīgi saguma, likās pārbijies, nestaigāja augstu pacēlis asti (lai gan aste ir tik ļoti apcirpta un izskatās tik bēdīga, ka es arī tādu neceltu). Pamazām sasparojās ar savām trim kājām pārlēkt pār sakņu dārza vārtiņiem - nepilna metra augstumā - un tad jau bija savā elementā. Izskatījās gan pārsteigts par to, kā pārvērties dārzs kopš pēdējās reizes, kad viņš man izkasīja sviesta pupiņu dobi, lai piekakātu. Pie Artūra mammas kāja nesadzija vairāk nekā mēneša laikā, bet mājās vai nu sienas palīdz, vai arī tas, ka nesmērējam nevienu ārsta doto smēri, citādi brūce nespēj apkalst un visu laiku asiņo. Kopš pārstājām lietot visas eļļas un smēres, nekas vairs neasiņo un kaķis var brīvi pārvietoties. Rīt droši vien ies, arī asti pacēlis.

No citām ziņām - saņēmu dāvanu pa pastu no Andras un ļoti nopriecājos. Paciņā bija tādas pašas dzijas kā šai ierakstā, un man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es adīšu - pirmo reizi kopš pēdējiem astoņiem gadiem es kaut ko adīšu pati sev. Būs man ziemā zeķes skriešanai - jo no zeķu dzijas sanāk pietiekami plānas, lai ievilktu krosenēs, jo neskriešu taču ziemas zābakos (lai gan pirms pāris gadiem tā arī darīju - jozu garā mētelī ar papēžu zābakiem, nebija variantu (ja neskaita gluži normālo variantu "neskriet").
Ralfam rīt mūzika, un viņu šobrīd stiprina tikai doma par brīvlaiku. Es svārstos starp vēlēšanos iet un nikni runāt ar mūzikas skolotāju un izkārtošanu, lai viņam nav jāiet uz mūziku, bet Ralfs, pazīdams manu nesavaldību un kaut kādus zvērīgus lauvenes instinktus, mani atrunā. Turklāt darba tik daudz, ka nevarēšu izbrīvēt laiku, lai trīsreiz dienā skrietu uz skolu - no rīta, viņus vedot, divos ejot pakaļ Valteram un vēlreiz, lai vicinātu kaujas cirvi mūzikas skolotājai gar degunu. Nu, nekļūsim smieklīgi.

Bet man ir liels prieks, ka citādi Ralfam skolā iet arvien labāk - attiecības ar klases audzinātāju ir lieliskas, lasītprasme uzlabojas burtiski ar katru dienu, un es ceru reiz piedzīvot to dienu, to stundu, kad viņš pats ķersies pie grāmatas un negribēs no tās atrauties (te nav domāts atrauties pa seju). Visi mēs kā tādi auni gribam, lai bērni mums līdzinās, un ļoti apvainojamies, kad viņi tiešām to dara.
Esmu sākusi skicēt dārza reformu plānus nākamajam gadam - vispār tie ir tik grandiozi, ka ko tādu var apsvērt tikai rudenī, kad līdz īstenošanai vēl pusgads, jo es grasos izrakt gigantiskus jasmīnus, spirejas divu metru rādiusā (tas sanāk gandrīz četru metru diametrs!), pojenes, satārpojušos jāņogkrūmus utt., un tā visa vietā ierīkot basketbola grozus, volejbola tīklus, baseinus, šūpoles, gaisa balonus, Tupoļevus Tu-95, portatīvo salūtu, Kremļa zvanus un visu citu, kas šai dzīvē ir vajadzīgs pilnvērtīgai bērnu atpūtai. Kad pienāks pavasaris, es tādas stulbas iedomas jau būšu atmetusi, bet pagaidām - kas man var liegt fantazēt (ja nu vienīgi darba termiņi, kas nupat pa pēdējo pusstundu jau reāli sāk sist pa smadzenēm).
Gribēju vēl parunāt par to, kā bērniem un pieaugušajiem jāizvēlas slēpes, ja galvenais kritērijs ir cena, bet nevaru vairs pagūt pajautāt, jo

Skriešana, 2. dubls

2011-10-17T19:03:00.000+03:00

Tie paši nieka trīs kilometri šodien prasīja 40 minūtes, jo pa ceļam nācās cīnīties ar Ralfa pūšanos par to, ka ik pa brīdim suns bija jāiedod arī Valteram. Skaidrs ir viens - lai gan ar viņiem abiem skriet ir daudz interesantāk, man treniņš ir par vāju. Jāiekārtojas tā, lai es šad tad skrienu ar viņiem, bet šad tad garākas distances viena pati. Rīt, protams, skriešanas nebūs, jo katrai otrajai dienai ir jābūt brīvai, un parīt - tad jau redzēsim, vai ņemšu kādu līdzi vai nē.
Fotoaparāts šķiet uz nāves sliekšņa, lielākā daļa bilžu vispār nefokusējās, nevarēja pat redzēt bērnus, bet šīs divas vienīgās, kurās var apveidus nojaust, izskatās kā fotografētas naktī, lai gan ārā bija viegla, patīkama krēsla.

Es viņiem stāstu par Nordea maratonu, kur dod medaļas un somas ar šādiem tādiem dzeramajiem un našķiem, un Ralfs uzreiz pasaka: "Pieci kilometri?! Nemūžam! A drīkst drusku iet ar kājām un drusku paskriet? Ā, nu tad es gribu."
Ja man pietiek ar motivāciju "kļūsi izturīgāka, norūdīsies un varbūt arī drusku notievēsi", tad viņiem, protams, vajag kaut ko tūlītēju un taustāmu. Eh, bērnu motivācija. Jūtos kā 1. kursā.

Un es skrienu, skrienu vēl

2011-10-16T21:16:00.001+03:00

Man ļoti patīk skriet. Ļoti! Paskatoties uz mani, tā nemaz neliekas. Paskatoties uz mani, drīzāk jābrīnās, kā es tieku augšā pa trepēm. Reizēm ir tik ļoti grūti izkasīties no mājas, un liekas, ka nav laika, lai stundu vai vismaz 40 minūtes veltītu kāju kustināšanai. Ja vēl man kabatā būtu baterija, kura lādētos no manas skriešanas! (Un ar vārdu "lādētos" es nedomāju klusus lāstus man austiņā. Man gribētos atskriet mājās, nomest uz galda kārtīgu krūzi ar elektrību un teikt - še, tas tev lodāmuram vai tas tev ar ko datoru darbināt.)Bet vienmēr, kad esmu atradusi laiku un sparu, es atskrienu mājās ļoti gandarīta.
Bet šovakar bija īpašs gadījums, jo pirmo reizi mūžā man līdzi skrēja bērni. Agrāk ir bijuši gadījumi, kad viens vai otrs (biežāk Ralfs) brauc līdzi ar riteni, bet šovakar es skrēju jau pa tumsu, tāpēc tāds variants atkrita. Mani pārsteidza tas, cik grūti gāja Ralfam. Nepatīkami pārsteidza. Es neteikšu, ka manā iztēlē Ralfs būtu pārcilvēks, kas lido centimetrus sešus virs zemes, bet no tik ārkārtīgi tieva cilvēka es biju gaidījusi lielāku izturību. Par Valteru viss bija skaidrs jau pašā sākumā, tie nostaigātie posmi, kad nācās iet soļos Ralfa dēļ, viņu kaitināja. Lai treniņš galīgi neizgāztos un lai Ralfs iesākto novestu līdz galam, es ļāvu 40 soļus iet un 40 soļus skriet.
Pa ceļam piestāja mašīna, kas acīmredzot gribēja glābt nelaimīgo māti, kas pa melnu tumsu vilkās gar ceļmalu ar diviem bērniem. Tādus gadījumus es piedzīvoju gandrīz katru vakaru, tas mani ļoti mulsina un apgrūtina (jo ir skaidrs, ka cilvēki, paskatoties uz mani, nespēj iedomāties, ka es varētu būt spējīga kustēties ātrāk par miskastes mašīnu. Nezinu, vai tādas vēl braukā pa ielām.) Šoreiz es frontes pirmajā līnijā izvirzīju Riču un skaidri un skaļā balsī devu komandas, kas bija pilnīgi liekas un kalpoja tikai vedēju aizbiedēšanai. "Ā, viņi ar suni," balss atskanēja no mašīnas, un mašīna aizbrauca prom. Protams, jauki, ka cilvēki ir iejūtīgi, bet es mulstu.
Galu galā savus trīs kilometrus mēs noskrējām, šai procesā pagāja vesela pusstunda, un es zinu, ka Valters nākamreiz labprāt skries līdzi, bet Ralfu nāksies sūri, grūti pierunāt. Kaut kur lasīju, ka bērns fiziski ir spējīgs noskriet tik kilometru, cik viņam gadu, tātad vismaz sešus vajadzētu izturēt abiem, bet pagaidām neforsēsim. Redzēsim, kā viņiem ies.
Es pati jūtos pilnīgi atplaukusi. Man ļoti reti gadās parunāt ar kādu par savu lielo aizraušanos ar skriešanu, runāt par kilometriem, elpošanu un sapņiem par Ņujorkas, Tokijas vai kaut vai Nordea maratoniem, bet šovakar viss vakars pagāja sarunās par skriešanu, līdz Ralfs atcerējās, ka rīt uz skolu, un visa idille noslāpa vaimanās.

Ogrīte, Keksis un Pincīte

2011-10-13T21:18:00.002+03:00

Audzinātāja norādīja, ka Valters sāk uzvesties iecirtīgi, un mājās notiek nepārtraukta konkurences cīņa - tā vēl nekad nav bijis. Vienīgais, kas ir mainījies, ir tas, ka Ralfs ir skolā, tāpēc viņam tiek pievērsta lielāka uzmanība. Vienīgais risinājums, ko es redzu, ir veltīt vairāk laika atsevišķi tieši Valteram, tāpēc mēs šodien divatā (un ar suni, bet suni mēs neskaitām klāt, kamēr valdošās reliģijas nav spējušas vienoties par to, vai dzīvniekiem ir vai nav dvēsele) braucām uz Ogres upi ar ričukiem.
Upe izrādījās stipri pārplūdusi, būtībā gar malu pat nevarēja noiet, ja kājās nebija gumijnieku (bet man bija).

Mēs atradām, kur izložņāt gar krastu. Valteram kaklā bija vienas bērnudārza mammas darināts konfekšu ezītis (liels paldies Livitas mammai), kas pa ceļam strauji dila.

Nobridāmies pa pļavu, gājām atpakaļ un pamanījām varavīksni.

Lai kā es centos pakāpties atpakaļ, man neizdevās ietilpināt kadrā visu loku.

Jebkurš, kas skatās bildes, droši vien saprot to, ko es tobrīd neiedomājos.

Ka nāk drausmīgs gāziens. Tā kā mēs vēl neesam pārgājuši uz siltajām drēbēm, šallēm un cimdiem, tad šausmīgi nosalām, braucot atpakaļ stiprā lietusgāzē ar asu, aukstu vēju. Skaidrs, ka nākamreiz būs ļoti grūti Valteru pierunāt pavadīt laiku divatā un nosacīti sportojot. (Suns gan likās tīri priecīgs.)
Nu varam atgriezties pie "Dzīvnieku fermas" tēmas. "Četras kājas labi, divas slikti", leģendārā frāze no šī Orvela darba. Mums šobrīd mājās ir reāls vidusceļš, persona ar trīs kājām. Es jūs brīdinu, nesadomājieties neko, skatoties šai bildē - kaķim kāja ir apdzijusi (bet ne tā, lai drīkstētu izlaist ārā), bet visa spalva ir nogriezta tāpēc, ka vairāk nekā mēnesi kaķis ir dzīvojis ar patafonu uz galvas, lai nelaizītu pušumu. Veterinārs nogrieza spalvu, jo tā bija neglābjami savēlusies un tajā varēja saviesties spalvu ērcītes, kuras kaķim pašreizējā veselības stāvoklī būtu ļoti nevēlamas (ar to es negribu teikt, ka ir kāds veselības stāvoklis, kurā ērcītes būtu vēlamas). Melnais kažoks apakšā izrādās pelēcīgi zilgans, vietām ir nogriezies īsāks, vietām garāks, bet kaķis beidzot jūtas ļoti labi. Kad noņēmām patafonu, viņā burtiski ielija dzīvība - iedomājieties šļauganu peldriņķi pīlītes vai krokodila formā, kam iepūš gaisu. Pirmās četras stundas viņam pagāja, laizot un pārlaizot visu kažoku, tad uzradās vilka/Riča apetīte, un šobrīd ir skaidrs, ka Keksis atlabs un dzīvos gluži laimīgs. Kažoks ataugšot līdz Ziemassvētkiem, varēsim salīdzināt. (Nenobīstieties, tas rozā ir viņa vēders ar nocirptu spalvu, nevis pušums.)

Un te - seja (piekrītiet, apmierināta):

Un uz atvadām fragmentiņš no "Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumiem". Nesaprotu, kāpēc vienu no varonēm Anna Sakse-Ozola latviskojusi kā Pincīti - man nav ne jausmas, kāds vārds viņai ir bijis oriģinālā, bet šis fragments manī izraisīja milzu jautrību - pilnīgi varu iztēloties līdzīgu sarunu ar savu brāli.

2191 diena

2011-10-12T17:19:00.000+03:00

Šodien mēs svinam faktu, ka Valters ir nodzīvojis 2191 dienu.

Pieci 6-10 gadus veci bērni saceļ lielāku troksni nekā "Rammstein" (es zinu, esmu bijusi divos viņu koncertos, un nevienā no tiem es nejutu bažas par cilvēku dzīvībām, atšķirībā no šī pasākuma). Tāpēc, kad pa gaisu sāk lidot glāzes ar sulu un uz grīdas sāk piezemēties lauskas bez sulas, es jūtos atvieglota, ja ballētāji noslāņojas atsevišķās kliķēs.

Šobrīd es aiz darbistabas durvīm dzirdu naidīgu sarunu:
Daniēls: "Es nenākšu uz tavu dzimšanas dienu, kad tu mani uzlūgsi, Ralf, jo tu nenāc ārā, un arī tevi es neaicināšu."
Ralfs: "Es tūlīt ielīdīšu gultā un vispār vairs no segas ārā nelīdīšu, ja jūs tūlīt pat nesadraudzēsieties ar Aldīti!"
Jezga.

Tuberkulozes pārbaude un ar cik bērniem pietiek

2011-10-09T21:33:00.002+03:00

Ralfs ir šausmās, rīt tuberkulozes pārbaude. Aizgāja gulēt stresains, lai gan mēs ar Artūru centāmies viņam iestāstīt, ka nekas briesmīgs tas nebūs. Man gan nav nekādu atmiņu par šo pārbaudi, bet viņš jau droši vien baidītos, pat ja būtu tikai jāiemērc pirksts ūdenī - vienkārši bail no ārstiem (es viņu pilnīgi saprotu).
Savukārt Valters sāk uzvesties neciešami, jo iznāk daudz vairāk laika veltīt tikai Ralfam - sēžot pie mācībām, klausoties, kā viņš lasa utt. Un laika ir tik maz... Kad es tā iedomājos, cik ļoti, ļoti, ļoti vēl pirms pāris mēnešiem ilgojos pēc trešā bērna, tad šobrīd es pirmo reizi savos 33 gados sāku piesardzīgi pieļaut domu, ka pie diviem apstāšos. Ir šoks un zināma vainas apziņa (nezinu, pret ko) par šādu domu. Pazīstot sevi, skaidrs, ka mans viedoklis tūkstošreiz mainīsies un svārstīsies, bet tas jau ir neticams pieļāvums, jo iepriekš es pieļāvu domu, ka man būs pieci bērni, ja vien es pagūšu. Un ne tāpēc, ka man trūktu naudas vai laika, jo tā jau ir trūcis vienmēr, bet tāpēc, ka esmu pirmo reizi astoņu gadu laikā esmu sākusi domāt par sevi, sākusi taupīt spēkus, sākusi rēķināt miega stundas. Man ir žēl, ka man jau tagad nav trīs bērnu, lai par to vairs nebūtu jādomā, bet, ja tā stingri pavērtē, kāpēc es tik ļoti gribu meitu, tad liela daļa motīvu tam visam apakšā ir lelles, rozā kleitas un matu sprādzes. Kad es redzu cacas ar izkropļotiem, sapucētiem, saģērbtiem suņiem, man parasti gribas teikt "viņām vajag bērnu", un nu tas viss apgriežas otrādi un es sāku domāt - ja man pašai gribas tās cakas un rozā, un lelles, tad tas vēl nav iemesls taisīt vēl vienu bērnu. (Tikai mieru, es negrasos sekot zemāk redzamās sievietes pēdās, es izskatītos pēc tortes. Bet droši vien var ieviest ikdienā kādu rozā elementu, piemēram, rozā nagu laku. Vai sivēnus. Vai tās drausmīgās bezspalvainās jūrascūkas.)

Esmu atsākusi skriet (un satraumējusi potīti, skrienot pilnu stundu pēc tik ilga pārtraukuma), sākusi skatīties raidījumus internetā, adīt cimdus SEV un domāt par cilvēku, par kuru pilnīgi nemaz neesmu domājusi - par sevi. Man vajadzēja, lai abi bērni pārsniedz 6 gadu vecumu, lai es atcerētos, kas es tāda esmu un ko es pati gribu. Pirmo reizi mūžā man ir žēl šo brīvību pazaudēt. Šī doma ir tik jauna, ka es jūtos kā noziedzniece - nu kā var negribēt vēl vairāk bērnu? Vajag taču daudz! Bet kā tai vecajā jokā - vispirms mazgāsim šos pašus un tikai tad domāsim, vai vajag taisīt jaunus.
Un jūs? Kā jums liekas, cik bērnu ir ideāls skaits? Ko jūs darāt tikai sev par prieku? Kā jūs nomierināt bērnus pirms vešanas pie ārsta? Vai esat bērniem pirkušas mantas tikai tāpēc, ka pašas gribētu spēlēties?

Kārtējā Saimona kaķa sērija!

2011-10-08T15:46:00.003+03:00

Nu kas var būt labāks par Saimona kaķi? Pareizi, divi Saimona kaķi.

Latviešu valodas vingrinājumi bērniem internetā

2011-10-03T21:31:00.000+03:00

Es te tik tā garāmskrienot, gan jau vairums šo saitu (latviešu valodas resursu serveri http://valoda.ailab.lv/) zina un iemet aci, bet man tas bija jaunums. Un, izvēloties sadaļu "sākumskolai", var tikt pie uzdevumiem un skaidrojumiem pirmo klašu skolēniem.
Tur ir dažādi turpat internetā pildāmi uzdevumi, kas paslēpti atvilktnītēs, un man par brīnumiem, bērni pamatīgi aizrāvās, lai gan pieļauju, ka otrreiz vairs nemaz tā nerausies pēc papildu mācību vielas.
Galvenajā lapā ir saites uz milzumdaudz pasakām, mīklām, mācību grāmatām, kuros var iemest aci, lai atcerētos, kā tur bija ar tiem komatiem (grāmatas gan nav iekļautas pilnībā).
Katrā ziņā man likās noderīgi.

Jaunā sezona!

2011-09-29T17:23:00.003+03:00

Nu jau visi ir samierinājušies, ka vasara šogad vairs neatgriezīsies. Ir klāt tas laiks, kas latviešu valodā ir vienā kategorijā ar zibeni, asmeni un ūdeni - tādām skarbām, vīrišķīgām lietām. Arī es šodien rīkojos vīrišķīgi un izlēmu astoņu dzīvību likteni. (Artūrs katru dienu izlemj simtiem dzīvību likteni, appūšot rūgummušas ar neostomazānu, bet kas ir rūgummušas, salīdzinot ar vistām. Nepārprotiet, es tās nenolēmu nāvei.)
Nu, lūk, pēdējos gados, kad es beidzot saņemos un izvācu siltumnīcu, mēs tur ielaižam vistas, kuru teritorija tikmēr ir noknābta pilnīgi plika un uzarta 15 centimetru dziļumā (ar slepenām tranšejām 25 cm dziļumā). Lūk. Nav skaidrs, kur vistas liek zemi, ko izkašņā. Artūram kādreiz bija teorija, ka aiznes kabatās, bet pēc sīkākas apskates kabatas vistām konstatētas netika.

Tas diemžēl nav mans izgudrojums, ir cilvēki, kas tur cūkas tikai tāpēc, lai tās uzraktu noteiktu zemes gabalu, tāpat arī daudzi palaiž vistas kašņāties sakņu dārzā, nolasīt nezāļu sēklas un izkašņāt kaitēkļus (diemžēl līdz ar sliekām. Es strādāju pie tā, lai iedresētu vistām Pavlova suņa refleksus, ka sliekas sakņu dārzā ēst nedrīkst, bet viss atduras pret to, ka visām vistām ir viens kopīgs saprāts, un es nekādi nevaru pagūt dot strāvas triecienus septiņām tantiņām uzreiz. Pat ja gribētu. Tā ka jāsamierinās ar apēstām sliekām. Kuras tomēr ataug.)
Tai dienā, kad es novācu tomātus un pēdējos gurķus, mēs atveram speciāli ierīkotās durtiņas siltumnīcas apakšā, atāķējam gabalu drāšu žoga, kurš piesedz speciāli izkniebto caurumu sētā, un ielaižam vistas siltumnīcā. Durtiņas ir samērā nesens izgudrojums (es te nerunāju tādā vispasaules mērogā, bet mūsu siltumnīcas mērogā), tāpēc šogad es pirmo reizi piedzīvoju, ka tās var ieaugt nezālēs tik dziļi, ka nav atveramas bez papildu vardarbības. Lūk, caurums žogā, aiz kura ir Artūra rūpīgi veidotās durtiņas ar eņģītēm un mazu aizšaujamu krampīti, kurš nav redzams manas nerūpīgās dārzkopības dēļ.

Man bija ļoti interesanti, kas notiks tālāk, jo no sākotnējām desmit vistām, kas trīs ziemas pēc kārtas pērās pa siltumnīcu, ir palikušas tikai trīs, un tā kā vistām prātiņš ir viens uz visām, tad pieredze ar siltumnīcu bija tikai 37,5 procentiem, turpretī 62,5 procenti vecā saprāta ir aizgājuši nebūtībā. Un tomēr es biju gatava saderēt, ka tieši vecās vistas uzdrošināsies pirmās ielīst siltumnīcā. Jaunās sekoja piesardzīgi, bet pretī gaidīja neskaitāmas virzas un tās nolāpītās amerikāņu sīkziedu zeltgalvītes vai zeltziedu sīkgalvītes, vai galvziedu sīkzeltītes, no kurām vaļā mēs tiksim ne ātrāk kā tad, kad apmirs prusaki un Šēra.
Es jau varu teikt, ka tīšuprāt pēc jūlija vairs neravēju siltumnīcu, lai vistiņām vairāk tiek, ko ēst, bet, taisnību sakot, ir vēl pāris tonnas zaļās masas arī sakņu dārzā, ar ko septiņas vistas reāli nespēs tikt galā. Bet nu pieņemsim, ka viss ir aizaudzis ar nolūku, nevis ar slinkumu.

Vislabākās ir tās vietas, no kurām tikko izrauti tomāti.

Melnās vistiņas man ir vismīļākās, ja neskaita brūnās un gaili.

Es tā rēķinu, ka ar siltumnīcu vistas tiks galā apmēram nedēļā, tātad man ir pēdējais laiks novākt burkānus, bietes, saulespuķes (kuras iekšā diemžēl ir sākušas stipri pelēt), kabačus, patisonus un kas nu man tur vēl ir aizķēries, lai pirms zemes sasalšanas vistas pagūtu nokultivēt lauku.
Šī projekta ietvaros es uzvārīju kabaču - apelsīnu ievārījumu. Pilns internets ar receptēm. Principā:
viens gigantisks kabacis, trīs normāli apelsīni, drusku vairāk par kilogramu cukura.
Kabaci nomizo un sarīvē, apelsīnus sagriež ar visu mizu (ideāli), apber ar cukuru, ļauj kādas stundas nostāvēties, pavāra, pavāra, nogriež uguni, atdzesē. Kad ienāk prātā, pēc stundām 4-6 pavāra otrreiz. Nogriež uguni, aizmirst, otrā rītā atceras, ka kaut kad taču burkās jālej, uzvāra, salej burkās. Mans mīļākais šīgada ievārījums (nezinu, vai šeit korekti būtu piezīmēt, ka vienīgais mans šīgada ievārījums). Apelsīnu miziņas rullē kvadrātā. (Artūrs paziņoja, ka ievārījums esot neēdams - par stipru un vēl tās stulbās mizas. Man likās ideāli, viena burka jau gandrīz izēsta.)

Paska, paska, paska, kāda daile!

Nu un tad vēl atrādu bikses, kas arī pieder pie jaunās sezonas, jo bērni ir izdzīvojušies no biksēm, sākoties dārziņa un atrakciju laukumiņa sezonai. No milzīgā Abakhan kamuflāžas gabala ir palikuši tikai maziņi atgriezumiņi, jo ir sašūti 5 vai 6 pāri šortu un divas garās bikses.
Pirms jūs nodomājat "akkungs, tas Valča, nu tas tak ir viens ārprātīgi nevaldāms bērns, nevienā pašā bildē mierā nestāv," es piezīmēšu, ka rīkojums pirms fotografēšanās bija "māžojieties, cik vien traki jūs spējat." Tātad būtībā ir drīzāk jādomā, kas notiek ar Ralfa superego un cik sūri bērns ir izdresēts, ka pat pēc atļaujas iziet ārā mājas čībās, lai izmāžotos, viņa atraisītības līmenis ir kaut kur starp vīnogulāju un mietiņu, kam tas piesiets. Bet tas nav nekas tāds, kas būtu steigšus jāārstē, ir vienkārši bērni, ir Ralfi un ir Valteri. Tas tikai lieku reizi apliecina, ka vide un vecāku ietekme var būt vienāda, bet katram kokam cik garš, tik plats vai kā nu tur bija.

Un vēl šodien pamēģināju dzērvenes pūdercukurā. Skopums manā uztverē ir tikums, tāpēc uzskatīsim, ka mana nevēlēšanās izniekot olbaltumu ir pluss.

Par Ralfa skolu - paldies visiem par padomiem, sevišķi par ieteikumu nogaidīt, lai bērns aprod ar slodzi. Pārsteidzoši, bet pēdējās dienās kļūst arvien labāk, acīmredzot tiešām sāk pierast. Došu laiku, pirms metīšos ar dunci zobos savu bērnu aizstāvēt cīņā ar ļauno izglītības sistēmu.

Īss un noguris ieraksts (nē, tomēr nesanāca nemaz tik īss)

2011-09-26T21:48:00.001+03:00

1) Ralfam ļoti, ļoti nepatīk skola. Esot par ilgu. Piecas stundas, tad pagarinātās dienas grupa, kurā viņš daļēji izmācās, un rīt pēc tam arī ansamblis (skolas ārpusklases pulciņš). Katru vakaru viņš iet gulēt raudādams, jo rīt atkal uz skolu. Kad es jautāju, kas tad skolā ir tik grūts, viņš saka, ka skolā neesot grūti, bet ilgi. Izņemot mūziku, no kuras viņš baidās jau visu nedēļu. Piektdienās ir divas mūzikas stundas pēc kārtas, un viņš jau trešdienā sāk nervozēt. Es esmu šokā - nu kā tad var baidīties no mūzikas - kas gan tur tik grūts? Esot grūta, nesaprotama burtnīca. Arī bērnudārza audzinātāja, kam pirms pāris gadiem meita pirmajā klasē gāja, sacīja, ka mūzikas burtnīcas esot murgainas. Es nezinu, kas tur ir, jo burtnīca paliek skolā.

2) Tad vēl izrādās, ka sešiem bērniem ir viena tipa matemātikas burtnīca, bet diviem - jaunā "modeļa", un tieši Ralfs ir tas, kuram ir jaunā, kura neatbilst pārējo burtnīcām. Ir cita lappušu numerācija, dažas lapas ir citādas, dažu lapu no vecās burtnīcas trūkst. Nekad nav īsti skaidrs, kuri uzdevumi ir jāpilda, un viņš arī nespēj pateikt, kā izskatās tie, kuri jāpilda. Man ir dusmas uz šo sistēmu, par kuru biju dzirdējusi tikai teorētiski, bet nu saskaros - ka katru gadu izdod jaunas darba burtnīcas ar to pašu nosaukumu, un saturs mazliet atšķiras. Vecāks, ieejot grāmatnīcā, nevar būt drošs, ka nopirks tieši to, kas vajadzīgs.

3) Manuprāt, ja Ralfs tā mokās tai skolā (jau pirmajā klasē!!!!!!!!), vajadzētu slodzi mazināt, kaut vai atsakoties no tās pagarinātās grupas - viņš taču var izmācīties mājās. Bet, kad es to šodien teicu Ralfam, viņš kategoriski iebilda, ka tādas iespējas neesot - pagarinātā esot absolūti obligāta. No otras puses, ja viņš nepaliktu uz pagarināto, zustu visi tie prieki, kas skolā tomēr ir, respektīvi, iespēja pēc stundām iet mājās kopā ar draugiem un varbūt vēl kādu stundu dauzīties atrakciju laukumiņā pie skolas, pa ceļam ieiet veikalā (pat bez naudas).

4) Par naudu - mans peļņas piedāvāšanas plāns pagaidām ir apstājies, jo Valters melo par to, kādus darbus ir izdarījis, lai dabūtu vairāk naudas, un man nav laika skaitīt pagales un pārbaudīt mazgātās grīdas. Piedevām Ralfs, atnākot mājās no skolas, ņaud, ka viņam nav ko darīt, turpretī man ir līdz vēlai naktij jātulko. Mums vēl šogad jānopērk vismaz viena lielā malkas krava, būs arī lieli izdevumi par kaķa ārstēšanu - vajadzēs atkārtot operāciju, jo viņš amputēto kāju ir tik drausmīgi salaizījis, ka atmirusi pār kaulu pārvilktā āda, tāpēc kaulu nāksies saīsināt un pārvilkt ādu no jauna. Tas nozīmē jaunus izdevumus. Pagaidām tos sedz Artūra mamma (nezinu, kā mēs bez viņas tiktu galā ar nabaga Keksīti), bet nu mūžīgi tā nevarēs.

Tie visi ir sīkumi, salīdzinot ar apkārt notiekošo - vienā mūsu draugu ģimenē sieva zaudējusi darbu, bet vīram nomiris tēvs utt. Visapkārt cilvēki sitas un raujas ar naudām, visapkārt bērniem negribas uz skolu (pietiek palasīt "draugi runā", lai saprastu, ka Latvijā skola patīk tikai absolūtiem izņēmumiem, un tas ir ĻOTI bēdīgi), daudzi slimo, daudzi mokās ar kredītiem, un mums ir grēks sūdzēties. Vienkārši esmu nogurusi. Un šovakar Ralfs vēl man pajautāja, kāpēc viņš ir svarīgs - ko viņš tādu dara, lai no viņa pasaulei būtu jēga. Es teicu, ka viņš mums ir svarīgs, jo bērni vecākus dara laimīgus un vēlāk izaug un nes jēgu visai pasaulei, bet viņu tāda atbilde neapmierināja - viņš grib būt svarīgs jau tagad ar kaut kādu darbu. Un kaut kur man dur sirdī, ka viņš acīmredzami jūtas lieks vai nesvarīgs, un es atkal un atkal un atkal sajūtos kā pārāk tālu esoša, pārāk aizņemta, pārāk slinka un neideāla māte, kas nezina, kā visu dienu nodarbināt savu bērnu un kas nespēj viņā radīt interesi ne par lasīšanu, ne skolu. Un abi čurā gultā, un Valters katru dienu lūdzas, lai viņu agrāk savāc no bērnudārza, jo viņš vairs neesot piemērots bērnudārzam - viņam esot jāiet skolā (es savā stulbumā viņam šo ideju vienubrīd pametu, un nu kožu pirkstos), un es regulāri pieļauju nožēlojami klasisko kļūdu - atpirkšanos ar saldumiem. Es zinu, ka tā ir ļoti daudzām mammām, bet tas ir vājš mierinājums, kad jūties vainīga par pilnīgi visu, kas pasaulē nav kārtībā. :(

Un izrādās, tā jūtas ļoti daudzas mammas...

Liepājas teātra viesizrāde "Nezinītis"

2011-09-25T16:57:00.001+03:00

Vesels notikums, es jums teikšu. Gaidījām jau labu laiku, jo tagad ilgi ne Koknesē, ne Aizkrauklē, ne Ogrē nekādi bērnu pasākumi nav paredzēti - vai arī nav minēti internetā. Palasīju atsauksmes internetā, jo man ir bijusi arī visai vāja pieredze ar viesizrādēm, bet šī bija vienkārši lieliska! Turklāt "Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi" tieši šobrīd ir mūsu lasāmā grāmata.
Man patika viss. Arī bērniem, bet viņi jau nav tik piekasīgi kritiķi. Man patika aktieri, ļoti patika. Arī tas, kā viņi bija saģērbti - ar norullētām zeķēm, un neradās iespaids, ka pieaugušie tēlo bērnus - droši vien tāpēc, ka aktieri visi ir jauni un slaidi.

Pats Nezinītis - Rolands Beķeris - bija vienkārši neatvairāms, lai gan šobrīd ar īsiem matiem (ja vien es nemaldos, jo man ir slikta redze, un biļetes dabūjām apmēram zāles vidū, patālu no skatuves, jo zāle bija gandrīz pilna. Vēl piebildīšu, ka biļešu cena Ogrē bija 2, 2.50 un 3 lati - manuprāt, ļoti demokrātiski.)

Arī pie sižeta izrādes veidotāji turējās diezgan cieši, noīsinot mazāk interesantās daļas un atmetot liekos tēlus (scenogrāfija bija tik akrobātiska, ka Apalītim un Sīrupiņam diez vai tas būtu pa spēkam). Biju pārsteigta, kā viņiem izdevās parādīt lidojumu ar balonu - balons piepūtās un aizmugurējais aizkars nolaidās, tā ka izskatījās, ka balons tiešām ceļas gaisā.

Grāmatā Zinītis sabļauj, ka nevar taču mest no balona pilnus maisus - kādam vēl var uzkrist uz galvas, un es biju ļoti pārsteigta, ka Nezinītis arī uz skatuves atraisīja smilšu maisu un bārstījās ar smiltīm - tas viss bija ļoti smieklīgi.

Un es biju kvēlā sajūsmā par Pārsliņu. Aktrise Everita Pjata ir 9 gadus jaunāka par mani, dzimusi 1987. gadā, bet tās sajūtas laikam ir mūžīgas - tieksme pēc princesīgas pucēšanās, zeķītes ar špicītēm, rozā kleitiņas ar apakšsvārciņiem utt. Pilnīgi savaldzināja.

Un braukšana ar mašīnu, kas bija ļoti interesanti uzkonstruēta un bērniem ļoti patika, jo pa tumsu braukāja ar troksni un gaismiņām.

Un romantiskā, maigā Zilacīte (Anete Berķe).

Uz bērniem lielu iespaidu atstāja tas, ka Zinītis starpbrīdī skraidīja apkārt pa visu Ogres kultūras namu, ieskriedams gan kafejnīcā, gan garderobē, meklēdams savus "brālīšus". Baigi foršs Zinītis (Edgars Ozoliņš).

Daktere Medene, kas grāmatā visur bāzās virsū ar Medu, šeit bija pārtapusi dakterē Zālītē (es pilnīgi saprotu režisori, Medene ir diezgan nejēdzīgs vārds), toties raksturs bija tas pats - bargā kundze, garāka par visiem, ļoti izteiksmīgs tēls (Madara Melne).

Visas bildes ir no Liepājas teātra lapas.
Vārdu sakot, ja rodas iespēja, aizejiet. 7. oktobrī Saldū un 21. oktobrī Kazdangā.

Par cilvēka rašanos

2011-09-19T22:13:00.001+03:00

Vai jums bieži gadās, ka bērns kaut ko pajautā un jūs stāvat un plātāt muti - ne tāpēc, ka nezināt atbildi, bet tāpēc, ka ir pārāk daudz variantu? Ja jūs piederat pie tām mammām, kas visiem spēkiem cenšas izaudzināt politkorektus un nedabiski empātiskus bērnus, kas vienmēr ņem vērā visu pušu viedokļus un zina, ka nekādas zināšanas nevar būt drošticamas, jo jau mūsu jutekļi nav drošticami... Nu, respektīvi, ja jūs esat tādas mammas kā es, tad jūs cenšaties izglītot savus bērnus par visām iespējamām teorijām un bruņojaties ar zvērīgi izglītojošu informāciju, kad vien viņi ir zaudējuši modrību un netīšām jebkādā veidā pauduši ziņkāri par kādu jautājumu, lai uzbruktu viņiem, sagrābtu nelsonā vai pusnelsonā (ja nu jūsu bērns ir meitene) un ar varu iebarotu savu ievākto informāciju, bērnam izmisīgi spirinoties līdz spēku izsīkumam.
Es jau kopš vasaras (cik tas skan sen!) esmu bruņojusies ar "izglītojošu, bet vienlaikus saistošu" multiplikācijas materiālu par pasaules un cilvēces rašanos. Ir vairāki (daudzi) 1970. un 80. gados uzņemti franču multfilmu cikli par dažādām tēmām ("Reiz bija dzīvība", "Reiz bija cilvēks", "Reiz bija atklājēji", "Reiz bija amerikāņi" utt.).
Tas bija ievads tēmai par šīs multfilmiņas pirmo sēriju:

Bet līdz tai mēs nonācām šādi. Kā zināms, viena no cilvēka attīstības teorijām ir (mēģiniet uzminēt) "darba teorija", jo sevišķi populāra padomju laikos. Tā vēsta - kad pirmais cilvēks paņēma rokā nūju, pārējie sāka strādāt. Tad nu, lai veicinātu savu atvašu iekšējo evolūciju, izlēmu viņus likt pie darba. (Tas, starp citu, ir ļoti vērtīgs ASV finansistes Sūzijas Ormenas ieteikums jaunās pasaules principiem kopš 2008. gada krīzes sākuma - vairs nekad, nekad nedot bērniem kabatas naudu, bet dot iespējas naudu nopelnīt.)

Tad nu, lai nebūtu jāklausās "mamm, man nav ko darīt" (manās ausīs tas izklausās "mjaumjaumjaumjaumjarīt"), es paziņoju, ka katra pārnestā pagale no vecās malkas novietnes uz jauno būs vienu santīmu vērta. Pēc īsas svārstīšanās (vispār svārstījos stipri, bet es protu ļoti ātri domāt, tāpēc izskatījās, ka svārstos īsi) es izlēmu paļauties, ka viņi paši godīgi saskaitīs savas pagales, un pēc nepilnas stundas viņi ienāca āāāāārprātīgi lepni un priecīgi un pieprasīja katrs 50 santīmus.
Un tad pie vakariņām viņi sāka spriedelēt, kā tas būtu, ja naudas nebūtu nemaz. Viņi teica, ka nomirtu vienā dienā. Es paskatījos pulkstenī un metos tēmai pie rīkles ar stāstu par to, kā senos laikos naudas nav bijis. Ja man, bikšu šuvējam, vajag nazi, bet nažu taisītājam vajag nevis bikses, bet podu, savukārt podniekam vajag nevis bikses, bet sieru, bet siernieks ir ar mieru paņemt manas bikses, lai es ar sieru eju pie podnieka, ar podu pie nažnieka un beidzot dabūju savu nazi... Nu, vārdu sakot, mēs visi zinām, kāpēc radās nauda.
Un Valters, aizrāvies ar tēmu, izspļāva liktenīgo frāzi, ka reiz tomēr esot bijuši laiki, kad nav bijis ne tikai naudas, bet arī bikšu nav bijis! Bijušas lāčādas, bet gadījumā, ja visi lāči bijuši apēsti, tad viņi aptinuši savas interesantākās detaļas ar koku lapām.
Un, lūk, tā es arī nonācu līdz 1978. gada multfilmiņai.
Protams, kā jau bērniem ar tik specifiska rakstura māti, viņiem nebija iespējas baudīt neitrālu tulkojumu, jo ik pēc teikuma es uzskatīju par vajadzīgu iestarpināt, ka viena daļa cilvēku netic teorijai par rašanos no mērkaķiem, netic evolūcijai kā tādai un ka neviens jau nevar būt drošs, ka pasaule tiešām radusies pirms 5 miljardiem gadu lielā sprādziena rezultātā.
Tomēr man prieks, ka šādi vienkārši, bērniem uztverami materiāli ir uzņemti pat gluži jautrā un interesantā veidā. Galu galā, dzīvē jau tāpat ir gana daudz neskaidrību, lai vēl sētu viņos šaubas par to, ko skolā mācīs, un vēsturi, kā zināms, saraksta uzvarētāji. Šai gadījumā, saprātīgie cilvēki.

Sestdiena Aizkrauklē un mājās

2011-09-18T10:39:00.003+03:00

Vakar www.aizkraukle.lv solīja, ka Aizkrauklē gaidāms cirks, un tā kā man ļoti steidzami vajadzēja šauras atlasa lentītes un medu, tad aizbraucām, paķerot līdzi bērnu riteņus, lai izmēģina Aizkraukles skeitparku, kuram pirms gadiem diviem viņi vēl bija par mazu. Par cirka biļetēm bija jāmaksā 5 Ls gabalā, bērnus ieskaitot, un man tas likās daudz par traku, ņemot vērā, ka cirks bija tikai neliela, krāsaina telts, un programmā bija klauni un akrobāti. Nezinu, ko gan es biju gaidījusi - ne jau nu lauvas un zirgus "Aizkrauklē pretī tirgum". Bet biju kaut kā naivi iedomājusies, ka tas varbūt saistībā ar vēlēšanām būs jauks papildinājums "sestdienas labajam tirgum" ar amatniekiem, medus un tēju tirgotājiem utt. Lai nu kā, nožmiedzāmies naudu un, lai mazinātu bērniem vilšanos par mātes nežēlīgo skopumu, es atļāvu sapirkt pašus neveselīgākos našķus, un braucām uz mājām "Rango" skatīties. Par godu kinoseansam pārkārtoju istabu, lai visi čupā var sagulties uz matračiem un ērti redzēt monitoru (nez vai vēl kāds ir tik stulbs kā es, lai nopirktu monitoru, kam nav iespējams regulēt leņķi. Ja kāds atrodas kaut piecus centimetrus zemāk par paredzēto leņķi, ekrāns izskatās melns. Tāpēc, ja mēs visi sēžam/guļam uz matračiem, monitors ir jāliek uz grīdas, atmudžinot un pārspraužot visus vadus. Es tik tā - ja jums monitors pērkams, paskatieties, vai kāja ir regulējama.)
"Rango" mums visiem patika. Droši vien tāpēc, ka saldās "Pixar" multenītes drusku jau tā kā apnikušas. Skaidrs, ka otrreiz mūžā es "Rango" neskatīšos, jo sižets nelikās interesants. Bet citādi - bija jauki. Un es dievinu latviešu aktierus, kas ierunā multenītes. Viņi ir mani varoņi, jo zināmu daļu dublēto multfilmu tulkoju es, un tā kā tas nenotiek ideālā sadarbībā, kad es sēžu studijā un katram aktierim lieku izmēģināt katru teikumu dažādos ātrumos, lai saskanētu mutes kustības, tad man atliek tikai paļauties, ka viņi paši tiks galā. "Rango" es netulkoju, bet tulkojums bija lielisks.

Nu, tas par filmu.
Bet par skeitparku!!!

Es ārkārtīgi lepojos ar viņiem. Vairāk nekā no rampām viņi baidījās no lielajiem puišiem, kas ar BMX un skrituļslidām dauzījās pa skeitparku, un mūsējie salīdzinājumā likās tik mazi un bikli. Bet aizrāvās un veselu stundu nobraukāja pa lēzenākajām rampām (kas man it nemaz nelikās lēzenas, bet man ir slīpuma fobija.) Un viss beidzās tad, kad Ralfs neattīstīja pietiekamu ātrumu, braucot rampā augšā, un pie pašas augšas sāka ripot atpakaļ, krita uz asfalta un smagi sabrāza kāju visā garumā zem ceļa. Tad arī visa zīmēšanās lielo puišu priekšā beidzās, Ralfs metās man opā, skaļi raudādams, un mēs gājām uz mašīnu. Pēc pusotras minūtes viss bija aizmirsies, un viņi sajūsmināti dzīvojās pa laukumiņu (kamēr es gandrīz stundu klenderēju pa Aizkraukli, nesekmīgi meklējot audumu veikalu, kam turpat, turpat bija jābūt. Vēlāk parādīšu, kam man tās šaurās atlasa lentītes.)
Aizkraukles bērnu laukumiņā ir tādas atrakcijas, kādu nav Meņģelē. Pirms pāris gadiem mēs tepat vien bijām, un bērni ar zināmu žēlumu noskatījās, cik droši un veikli lodā pa šīm atrakcijām (kas angliski tik precīzi tiek sauktas par jungle gym un monkey bars - jo tie bērneļi tiešām kā pērtiķēni dauzās - es šaubos, vai es jebkādā vecumā un tievumā būtu tā uzdrīkstējusies ložņāt un lēkāt). Tagad manējie arī bez visa treniņa ir sasnieguši tādu vecumu, kad neviens atrakciju elements vairs neizraisa vilcināšanos (izņemot slīdkalniņu, kas beidzās ar dziļu, dziļu peļķi. Vasarā varētu būt kolosāli peldbiksēs šļūkt tieši ūdenī.)

Kamēr viņi dauzījās pa laukumiņu un Artūrs viņus pieskatīja, un es nevarēju lentītes atrast, pretī man nostājās Zvaigznes grāmatnīca, un es salūzu. Bērnu grāmatu telpā (jā, tur ir vesela atsevišķa telpa) es atradu piecas grāmatas, ko ļoti iekāroju. Man prieks, ka tur man tik ļoti uzticējās, lai neviens nenāktu stāvēt durvīs, kamēr es stundu stāvēju, domādama, kam lai sēžu kamanās. Svārstījos, svārstījos, un beigās paņēmu šīs divas grāmatas.
Nikolaja Nosova "Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumus"

Un Sanitas Nikitenko "Rudens. 100 radošas idejas", kas ar atlaidi maksāja 3.05 Ls un kur noteikti būs, ko izmēģināt ar bērniem.

Lai gan esam jau lasījuši "Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumus", es nespēju atturēties, jo iesējums ir vienkārši brīnišķīgs. Iepriekš biju ņēmusi bibliotēkā 1956. gada grāmatu, kurai lapas krita ārā un daļa vispār trūka, turklāt nebijām atvēlētā mēneša laikā paguvuši to izlasīt līdz galam. Daudz atbilstošāka Ralfa un Valtera vecuma zēniem būtu grāmata "Nezinītis Saules pilsētā", bet pagaidām to var atrast tikai www.ibook.lv, un tā kā man bērnībā šī grāmata bija, tad es zinu, ka tā bija ļoti sliktā iesējumā, kur katra lapa bija atsevišķi. Bet tomēr mēģināšu to sadabūt - kas to lai zina, kad "Zvaigzne" sasparosies to izdot no jauna. Liels paldies jau par "Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumiem", kam ir atstāts 1956. gada Annas Ozolas-Sakses tulkojums un attēli ir labā kvalitātē. (Piemēram, "Karlsona" jaunajā izdevumā ilustrācijām ir tiktāl saasināts kontrasts, ka brīžiem tās izskatās mazliet kariķētas, bet to var saprast.)
Vēl mēs vakar pamanījāmies pabeigt malkas nojumi. Kad Artūrs man jau pirms pieciem gadiem, šeit ievācoties, teica, ka mums obligāti vajag malkas nojumi, es iztēlojos šauru jumtiņu uz stabiņiem. Izrādās, lai apklātu malku, kas mums ir vajadzīga vienai vienīgai ziemai (divarpus lielās kravas jeb 25 sterus), ir vajadzīgi neskaitāmi kvadrātmetri. Mūsu vietējie Meņģeles draugi mums izpalīdzēja ar apaļkokiem, pretī prasot tikai degvielu, kas vajadzīga, lai tos nozāģētu un atvestu; visas nelietainās un arī daļu lietainās dienas Artūrs ziedoja, lai no šiem apaļkokiem uzbūvētu karkasu (1. septembrī tas izskatījās šādi):

Es varēju palīdzēt visai maz - tikai šur tur pieturēt baļķus, jo uz trepēm man sākās panika un fobija. Es pat nezināju, ka man ir bail ne tikai no slīpuma, bet arī no augstajām trepēm.
14. septembrī bija šādi (lai attaisnotu savu fobiju, pateikšu, ka to baļķi, uz kura stāv Artūrs, es no zemes ar roku pat nevaru aizsniegt, tāpēc uz trepēm man bija jākāpj uz paša augšējā kāpslīša).

Toties man bija dots cits atbildīgs uzdevums - sašūt jumtu. Jumts tika šūts no trim "brezenta pārklājiem" (tā tos absolūti maldinoši sauca uz iepakojuma). Patiesībā tas ir tipiskais nojumju materiāls, absolūti sintētisks un, kā izrādījās, arī ļoti dīvaini nomērīts. Trim gabaliem, katram 3x4 m lielam, bija jābūt identiskiem, bet katrs izrādījās sava lieluma, turklāt divi diemžēl bija mazāki par vajadzīgajiem 3x4 metriem. Šūt četras vīles šādiem milzīgiem gabaliem 4 metru garumā izrādījās fiziski ļoti smagi, pēc pirmās vīles es biju 20 minūšu laikā nosvīdusi pilnīgi slapja un jutos kā pēc cīņas ar zaļu, neslīdošu lāci. (No vienas puses šujmašīnā bija jābāž cauri trīs metrus plata plēve, no otras tā bija jāvelk, jo pati neslīdēja uz priekšu.) Beigās es atcerējos, ka neesmu taču ne bārene, ne atraitne, un pasaucu Artūru, kurš atspērās šujmašīnai no otras puses, vilka plēvi uz savu pusi, bet es no priekšpuses laidu plēvi zem adatas, cenšoties apiet dzelzs kniedes un ieriktēt pēc iespējas taisnāk. Tas bija satuvinošs pārdzīvojums, un nieka stundas laikā četras taisnas vīles bija nošūtas. Tad mēs vakar ņēmāmies šo plēvi uzvilkt uz jumta (Artūram fonā klusi lādoties par ķīniešu metramēru, saskaņā ar kuru pat pusotru metru garš ķīnietis varētu likties manā augumā - ap 1,65 m.)
Viss bija stingri jāpienaglo aizmugurē, kur traucēja dzīvžoga atliekas.

Tad nāca nostiepšana, piekniedēšana un pienaglošana ar līstēm (mans ne visai prestižais uzdevums bija turēt un nostiept plēvi - šodien jūtu roku muskulīšus). Šai posmā lija lietus, bet vismaz vairs nepūta vējš.

Un pienāca vakars, bezkaunīgi brīvās sestdienas ietvaros cepām arī šašlikus.

Un aptuveni šādi tumsā izskatījās gandrīz pabeigtā nojume. Laukumu es varu viegli aprēķināt pēc jumta plēvēm - trīsreiz 12 kvadrātmetri jeb 36 m2.

Bet man šodien sākas jauna darba nedēļa - līdzīgi kā citu valstu kalendāros (tā gan liekas bezkaunība viņu laika uztverē - nedēļu sākt ar atpūtas dienu, respektīvi, atpūsties, pirms esi noguris. :D)
Lai jums ražīgas dienas!

Virtuālais sintezators

2011-09-17T22:16:00.000+03:00

Iespēja bērniem paniekoties pusotras oktāvas robežās ar 9 instrumentiem un 6 bungu ritmiem.
Virtual Keyboard.

Multfilmas latviski internetā

2011-09-13T21:09:00.000+03:00

Ir klāt tas posms, kas manā pieredzē neizbēgami iestājas otrajā bērnudārza nedēļā, kad ir jau saprasts, ka tā tagad būs līdz pat vasarai, un sākas ņaudēšana "negribu uz dārziņu", kas šogad ir papildināta ar "negribu uz skolu". Tāpēc es vakaros cenšos būt īpaši pacietīga un mīļa, lai viņus laicīgi iemānītu gultās un otrā rītā izpaliktu stīvēšanās sakarā ar celšanos. Lai 7.15 viņus pamodinātu, deviņos viņiem jau ir jābūt gultās. Šovakar pirms Pepijas lasīšanas vēl piedāvājos kopā ar viņiem noskatīties manu bērnības pasaciņu (un milzu vairuma latviešu vecāku bērnības pasaciņu) "Miedziņš nāk" - vienīgo sēriju, ko varēju atrast internetā. Pilnīgi sveša, nesaprotama koncepcija, pie kuras mēs bijām ļoti pieraduši - vispirms aizkari ar dziesmiņu, tad iestudējums ar labiem aktieriem un Miedziņu, kurš mūsu tehnikas laikmetā izskatās gaužām primitīvs un ar zemu izšķirtspēju (bet tik mīļš un tievs!), tad - fragments no multfilmas, un visbeidzot - lidojošās segas. Nebiju to redzējusi kopš deviņdesmitajiem gadiem, bet labi atcerējos, kā zaķēni stīvējas ap spilvenu un beigās apsedzas, acīmredzot uz spilvena salikuši kājas (man tas bērnībā likās dumji).

Nu, īsumā, viņiem patika. Ralfs noskaitās, kad saprata, ka norauto fragmentu ar dabas pētnieku vairs neturpinās, bet Valters pieprasīja vēl kādu sēriju, jo esot par īsu. Vēl kādas sērijas man diemžēl nav, toties ir "Ābolu maiss"!

Mīļo pasaulīt, trīs banāni, trīs banāni!

Un begemots, kurš baidījās no potēm.

Kaprīzā princese

Visbeidzot - dāvana visvājākajam.

Sports un raža

2011-09-11T23:39:00.001+03:00

Šodien bijām Taurupē. Pirmo reizi paskatījos uz sen zināmo Taurupes skolu ar citām acīm - kā uz iestādi, kur, ļoti iespējams, mācīsies Valters.
Šai bildē Ralfs izdomāja, ka nav nekādas jēgas bildēt ēkas bez cilvēkiem.

Ne tikai ēka tur ir skaista, bet arī dārzs un parks.
Sarkanā bilde:

Dzeltenā bilde:

Baltā bilde:

Un laukumiņš aiz skolas.

Lai gan var rasties iespaids, ka nākamajā mirklī bija kritiens vai pacelšanās gaisā, nekas tamlīdzīgs nenotika.

Taurupes muižas parkā ir arī īstā vieta, kur lasīt visus tos ķiņķēziņus, ko apkārtnes mācībā vai vizuālajā mākslā ir pieņemts saukt par "dabas materiāliem".

Uz ko gan bērni tik spraigi skatās, ka pielipinājuši mūsu nelaimīgajam fotoaparātam gluži neraksturīgu fokusēšanos?

Lūk, uz ko! Skolas tuvums Artūrā gandrīz vienmēr izraisa nepārvaramu tieksmi pabraukāt ar bērnu divriteņiem, lasīt zīles un rāpties pa metāla "atrakcijām". Varētu izvirzīt visādas teorijas, bet es atturēšos.

Un nu - turpinot šo pašu Taurupes tēmu, ar nemanāmu pāreju pievēršamies ļoti dinamiskām un aktīvām fotogrāfijām.

Taurupes sporta laukumā uzklāts jauns skriešanas celiņu segums. Dīvainās vietās ir izliktas celofāna vāciņos iebāztas, izbalējušas izdrukas, kas (domājams) liecina, ka ar divriteņiem pa laukumu braukt nedrīkst. Es pasaudzēju segumu un novilku arī augstpapēžu kurpes, uzreiz nožēlodama, ka neuzvilku krosenes, jo basās kājās segums diezgan jūtami dūrās, lai gan visādi citādi vilināja uz skriešanu. Interesanti, ka laukuma otrā galā apmēram 20 metrus no celiņa malas pakalna nogāzē pie koka ir stipri izbalējusi papīra lapa, uz kuras man nekas nebija salasāms, bet Artūrs nepaslinkoja un piegāja klāt, un pavēstīja, ka tur rakstīts: "Pa sporta laukumu staigāt aizliegts". Tā kā mēs jau bijām apgājuši pusi no sporta laukuma un nevarējām pacelties spārnos, lai neturpinātu pārkāpt noteikumu, nekas cits neatlika kā iet tālāk, bet tomēr interesanti, ar kādu domu kāds ir piekāris šādu aizliegumu vietā, kas ir tik tālu no ieejas sporta laukumā.
Universāls padoms visiem, kam nepatīk fotografēties tikpat ļoti kā man. Brīžos, kad skrienat basām kājām pa skrejceļu, lecat tāllēkšanu vai izpildāt citas skolu sporta laukumiem piedienīgas disciplīnas, fotoaparātu turiet pie sevis. Bilžu ar mani šeit nebūs.
Toties varat paskatīties, kā skrien Ralfs. (Valters skrēja tik ātri, ka nevarēju nofotografēt, bet šai bildē toties izskatās, ka Ralfam ir pazudusi puse kājas.)

Mīkstas, mīkstas smiltiņas, kuru nozīmi bērni nezināja, kamēr es neparādīju.

Protams, tās domātas tālkrišanai.

Un grābšanai.

Šai bildē redzams, kā Artūrs ir pārkāpis balto līniju, bet diez vai kāds ņems pretī tik neskaidru kadru kā pierādījumu. Taču galvenais, lai mēs zinām patiesību.

Un nu - kaut kas pilnīgi cits. Konstatēju, ka saulespuķes, kuras es nesteidzos nogriezt, lai nobriestu sēkliņas, ko ziemā izbarot putniem, daži jau ir pasteigušies aptīrīt.

Pirmo daļu novācu šodien un noliku kaltēties. Cerams, vēl kāda no aptuveni 20 ziedošajām saulespuķēm vēl pagūs nobriedināt sēklas pirms salnām.

Un novācām arī vīnogas - pilnīgi gatavas, saldas un mutē kūstošas (protams, ja neskaita miziņas un sēkliņas, tās es neēdu, jā, esmu baigā princese uz zirņa, kas izspļauj miziņas un sēkliņas).

Rīt sākam jaunu nedēļu! Atā!

Jaunumi un biezpiena kēksiņi

2011-09-10T14:45:00.005+03:00

1. Ralfam skola jau ir apnikusi. (Ātri gan, nopūta),
2. Valters ir vienīgais sava vecuma bērns bērnudārzā, tātad pastāv iespēja, ka viņu nākamgad neuzņems skolā 1. klasē, lai viņš nekļūtu par Cilvēku-Klasi. Es panikā metos pie audzinātājas, lai jautātu, vai nebūtu prātīgāk viņu sūtīt skolā tūlīt pat, bet viņa mani veda pie prāta, atgādinot, ka a) Valters ir pārāk mazs (vēl pat zobi nav sākuši mainīties, viņam vēl ir pieci gadi), b) nav ko panikot pirms laika - pa gadu viss vēl var mainīties, varbūt uzradīsies vēl kāds viņa vecuma bērns, varbūt izlemsim sūtīt citā skolā, kaut vai tai pašā Taurupē, kuras filiāle šobrīd skaitās Meņģele, varbūt atradīsim citu risinājumu.
3. Keksim sabrauca kāju. Katru dienu skatos Aijas blogā, vai ir atradusies viņas Mince, jo acīmredzot ir kaut kāds īpašs laiks, kad kaķus sabrauc vairāk nekā parasti - vai nu šoferi brauc neuzmanīgāk, vai arī kaķi zaudē modrību. Es ļoti ceru, ka ar Aijas kaķi tā nav noticis. Izmeklēju visu datoru - man pat nav NEVIENAS bildes ar mūsu skaisto kaķi. Viņš ir tik ļoti neatkarīgs un pārsteidzošs, ka ikdienā neganās ap mums (atšķirībā, piemēram, no suņa, ar kuru man ir simtiem bilžu). Nu mūsu skaistais kaķis ir trijkājis. Šobrīd Keksis atkopjas pie Artūra mammas, lai gadījumā, ja vēl būtu vajadzīga ārsta palīdzība, viņu varētu nogādāt pie daktera, divas stundas nekratoties mašīnā. (Ka es jums saku, tas bija murgs viņu vest uz Rīgu ar samaltu kāju.)
Mamma man atsūtīja dažas vecākas bildītes ar Keksi - ielikšu kādu arī te, lai ir priekšstats.

4. Par godu Keksim šodien cepu biezpiena kēksiņus pēc šīs receptes. Sviesta vietā lēju eļļu un vienai plātnei pamanījos piededzināt apakšas, jo cepu papīrīšos. Loģiski, ka silikonā izcepas lēnāk un vienmērīgāk, bet es, ja nemaldos, jau otro vai trešo reizi visu piededzināju papīra formiņās. Tas nekas, apakšas var nogriezt, bet silikona formās izcepas ideāli.

Un vēl - spīguļo saulīt, spīguļo, saulīt, man visi striķi ar slapju veļu piekārti, lūdzu, neizdaries kā vakar, kad piecās minūtēs viss tika samērcēts un viss žāvēšanas process bija jāsāk no jauna!
(Te ir komiska galerija par to, kā cilvēki dažādās vietās žāvē veļu.)

(Pēdējais attēls no šejienes.)

Pulksteņa laiks

2011-09-05T16:47:00.001+03:00

Nupat konstatēju būtisku robu savu bērnu izglītībā - neprecīzu pulksteņa pazīšanu.
Tad nu dažas dienas pie tā piestrādāsim, jo Ralfam jau ir jāpazīst pulkstenis, lai saprastu, kad būs starpbrīži, bērnu mīļākās stundas.
Pirmais materiāls ļoti vienkāršs - pulkstentiņi, kam apakšā jāuzraksta laiks ar cipariem. Atgādinu, ka saskaņā ar latviešu valodas principiem pulksteņa laiku pieraksta, atdalot minūtes no stundām ar punktu, nevis ar kolu. Latviski raksta 12.45, nevis 12:45 u.tml.
Te ir divi piemēri uzdevumiem "no analogā uz digitālo".

Te divi piemēri pretēja virziena uzdevumiem - no digitāla uz analogu.

Visu sagatavi Word formātā var lejupielādēt šeit. Pirmās piecas lapas - no analogā uz digitālo, otrās piecas - no digitālā uz analogo.

Nakts pirms skolas

2011-09-04T21:48:00.000+03:00

(Jennifer Maestre: Colorful Pencil Sculptures)

Rīt jāiet uz skolu. Valteram - uz dārziņu. Veselu stundu šodien ziedoju, lai starp darbiem, spilvendrānu šūšanām un veļas dienu uz visām burtnīcām un priekšmetiem ar melnu marķieri uzrakstītu "Ralfs Haralds Alksnis" vai vienkārši "Valters". Nestandarta izmēra burtnīcu diemžēl netrūka, arī dienasgrāmata bija jāvāko ar līmējamo plēvi - es atklāju, ka tas nemaz nav tik vienkārši, un krietnu daļu no šīs stundas sēdēju, ar kniepadatu durdama gaisa burbuļus līmplēvē un līdzinādama vāciņus. Ļoti gribas, lai viss ir kā nākas. Lai nav neviena sīkuma, kas aizmirsies, nevienas vilšanās, nevienas asaras. Lai skolā viņam viss patiktu, lai viņš justos droši un censtos uzzināt, cik vien iespējams. To pašu jūt arī viņa vecmāmiņas, kas sagādājušas dārgu somu, visvisādas pildspalviņas ar vāģiem un visādiem piekariņiem, krāsas, zīmuļus, visu pārējo... Mēs visi gribam, lai tam mazajam, biklajam pirmklasnieciņam skolā ietu labi. Mēs katrs atceramies savu skolas sākumu, kur bija daudz kauna un bēdu. Visi citi zina, kā angliski ir "lapsa", bet tu neesi gājis sagatavošanā un neko nesaproti. Citi spēj saprast, kas šobrīd ir jādara, bet tu kaut kā esi aizsapņojies un nedzirdēji. Un ja vēl pie tāfeles izsauc... Un ja vēl tev neder treniņtērps... Un ja citiem dod kabatas naudu, ja citus laiž vienus mājās ar autobusu, ja citiem ir mobilie telefoni... Tāpat jau arī tie pārējie vecāki. Tāpēc jau ir tās dārgās mantas bērniem, tās bailes, ka tik mūsējais nepaliek kaunā... Jo katram no mums laikam gan ir pazīstama tā sajūta, ka mēs izrādāmies kaut kādā jomā drusku, drusku ne tādi. Ne tik bagāti, ne tik gudri, ne tik skaisti vai varbūt ne tik droši.
Noasināju zīmuļus, pārbaudīju, vai līdzi dodamās šķēres griež un asināmais asina. Aizpildīju dienasgrāmatas pirmo lapu, cenzdamās izspiest savu labāko rokrakstu, kura sen vairs nav. Trīs reizes atgādināju - no somas vidējās kabatas viss jāsaliek skolā kastītē. Lielajā nodalījumā darba burtnīcas. Ja izrādās, ka kāda ir nopirkta nepareizā, tikai nesatraucies, viss būs labi, tā gadās. Ārkabatā divi penāļi - viens kā somiņa garajiem parasteļiem un otām, otrs salokāmais ar gumijām. Tie tev jānes būs uz skolu un pēc tam atkal uz mājām. Klausi skolotāju, viņa ir ļoti laba un gudra, viņa tev palīdzēs. Lūdzu, lieki nestaipi pilnu somu, tev jāuzmana mugura. Sporta tērpu es pagaidām nedošu, vēl botes jānopērk. Dienasgrāmatā es tev ielieku trīs iesniegumus par pulciņiem, tie tev jāatdod skolotājai. Gan jau viņa pati prasīs. Bet ja neprasa, atceries iedot.
Nu, jūs jau zināt. Droši vien šovakar to pašu piedzīvo daudzi vecāki. Varbūt pat ne tikai pirmklasniekiem.
Valters tikmēr netiek galā ar savu greizsirdību. Iespēra piektdien brālim ar gumijniekā autu kāju pa aci - brālis ies uz skolu ar vieglu zilumu. Šovakar apgriezām abiem matus ar mašīnīti, un Valters smejas par Ralfu, apsaukā, ka viņam esot nesmuka ovāla galva. Un es saku - kādas muļķības, ovāla galva skaitās visskaistākā. "A man ir vēl skaistāka," mēli rādīdams, mēdās mūsu apaļgalvis. Grūti viņam pieņemt, ka Ralfs pēkšņi var visu, kas līdz šim bijis liegts - viens pats iet pa ielu, nēsāt tik superīgu somu ar tūkstoš nieciņiem un atstarotājiem, un atrasties skolas otrajā stāvā, un iet pulciņos, un dauzīties ar Danielu un Aldīti, kamēr viņam jākvern bērnudārzā, kur palikuši tikai krietni mazāki bērni par viņu. Bet es par Valteru neuztraucos, jo dārziņš viņam jau ir tik ierasts, ka es arī bez sarakstiem zinu visu, kas būs vajadzīgs (importa plastilīns, jo tas ir mīkstāks, un zīmēšanas bloki ne ar tām plānajām lapām, un otiņas, lūdzu, vienu plakanu un lielu, otru mazāku, un pārbaudiet vai šķērītes griež un vai sandales vēl der utt.). Par Ralfu es uztraucos, un Valters jūtas pamests novārtā. Varu derēt, ka šī problēma atrisināsies tai mirklī, no kura es tik ļoti baidos - kad Ralfs paziņos, ka skola principā ir mēsls, ka tur ir visu laiku jāmācās un nekā forša tur nav.

Un tad vēl tas mobilā telefona jautājums... Aldītim un Danielam ir. Diviem citiem bērniem nav. Bet skolotāja teikusi, ka būtu labi, ja būtu. Līdz mājām ko iet - metri 400. Pa norobežotu gājēju celiņu. Es vienmēr esmu mājās. Vai viņam VAJAG telefonu? Vai objektīvi vajag, vai vajag tikai tāpēc, ka ir citiem (kuri, starp citu, tiešām dzīvo krietni tālāk un kuru mammas visu dienu nesēž mājās, bērnus gaidīdamas)? Un ja vajag, tad kādu? Un kā iemācīt apieties? Un kā iemācīt saudzēt? Un kā atturēt no spēlīšu spēlēšanas telefonā no rīta līdz vakaram?

Jūs jau saprotat, grūti būt pirmklasnieka mātei. Turklāt pirmo reizi.

(Jennifer Maestre)

Septembra pikniks

2011-09-03T20:51:00.000+03:00

Par to, ka mūsu prātos vasara ir beigusies, visspilgtāk liecina fakts, ka saulainu un siltu laiku mēs jau uztveram kā kaut ko īpašu, neikdienišķu, kā iespēju, kas jāizmanto.

Masveida sērga, urrā!

2011-09-01T15:09:00.002+03:00

Šodien, varu derēt, tūkstošos un pat miljonos blogu būs rakstīts par pirmo skolas dienu. Daļa ASV un Austrālijas blogu par šo lielo notikumu ziņoja jau dažādās augusta dienās, bet pie mums - šodien!
Apsveicu visas mammas, kam bērni šodien iet uz skolu. Gandrīz trīs nedēļas esmu taupījusi fotoaparātu šim brīdim, un dažas puslīdz saskatāmas bildes arī ir uzblieztas. (Zīmīgi, ka tās bildes, kurās es Artūru palūdzu nofotografēt mani, ir pilnīgi izplūdušas. Ar to fotoaparāts vēlas man sacīt - re, cik tu esi izplūdusi! Bet vai es kāda histēriķe, ka iešu ņemt galvā, ko man saka aparāts? Phe.)
Nu, lūk. Māt, šis ieraksts ir speciāli Tev, lai vari apskatīt tās retās bildes, kas man ir no šī pasākuma, jo arī savos ziedu laikos fotoaparāts telpās neko normālu nespēja radīt. Tāpēc visa stundu garā svinīgā daļa Tautas namā ar dziedāšanu, sveikšanu, puķu kalniem un iepazīstināšanu ar visiem skolas darbiniekiem palika neiemūžināta. Kad skolas "jaunā direktore" (kura pirms gadiem trim bija Meņģeles skolas direktore, tad aizgāja strādāt par direktori Taurupes skolā un nu skolu apvienošanas rezultātā atkal ir direktore arī Meņģeles (un Taurupes, un Mazozolu) skolai, nosauca visus skolotājus un darbiniekus, es, goda vārds, sajutos kā Cūkkārpā, jo no saviem 1. septembriem tādu iepazīstināšanu ar skolotājiem neatceros.
Esmu pārliecināta, ka Ralfam skolā patiks, visus bērnus viņš jau pazīst, izņemot vienu jaunu pirmklasnieci, ko nekad nebiju redzējusi. Pēc stundām ir paredzēti pulciņi - tautas dejas, ansamblis un "Jaunais žurnālists" - ar literāru ievirzi. Tas mazina manus sirdēstus par to, ka šogad izpaliks mūzikas skola. Turklāt 1. klasei pat ēdināšana ir bez maksas - sīkums, bet patīkami. Un rīt ar jauno skolas busiņu, kas vadās uz skolu un atpakaļ tālāk dzīvojošos bērnus, visi brauks uz Taurupi piedalīties sporta spēlēs. Savukārt Valteru rīt gaida pirmā diena bērnu dārzā. Man tik ļoti, ļoti, ļoti patīk Meņģeles skola un skolotājas, un ļoti gribas, lai Ralfs izmanto iespējas un mācās ar patiku un cītīgi!

Un mājās torte - ne 1. septembrim, bet manai dzimšanas dienai (kas bija 29. augustā) par godu vakar Artūrs nopirka savas mammas vārdā, bet ēdam šodien, un šodien mums ir svētki.

Pie radiem

2011-08-21T21:35:00.001+03:00

Lasu, cik brīnišķīgs izdevies pasākums pie Laines (pie Ineses, pie Kristīnes), un man liels prieks par visām dalībniecēm un arī žēl, ka man neizdevās visus pasākumus apvienot, bet man jāteic, ka mēs šais brīvdienās arī godam izdzīvojāmies - pa Latgali. Pirms brauciena bērni činkstēja, jo no pieredzes zināja, ka jābrauc gandrīz trīs stundas (tātad es varu pagaidām atmest utopiskus sapnīšus par Vācijas apbraukāšanu mašīnā), tāpēc es izdrukāju savas draudzenes Zanes sagatavoto, Latvijas vajadzībām pielāgoto "I Spy" spēlīti. (Bērni visu ceļu cenšas ieraudzīt attiecīgos elementus un tad izsvītrot.) Neizsvītroti palika tikai vēja ģeneratori, jo ceļā uz Latgali tādu nebija.

Bet pats pasākums bija kaut kas fantastisks, būtībā pirmo reizi kopš ilgiem gadiem man bija iespēja stundām ilgi izpļāpāties no sirds ar savām māsīcām, bērni šāva ar lokiem, mēs ar Artūru pat pamanījāmies nodoties ārkārtīgi romantiskai kopā būšanai (man tā bija pirmā reize, ak...) - mētāt šķīvīšus. Daudz ēdām, runājām, dzīvojāmies pa āru, ugunskuru kurinājām, vīrieši naktī pat gāja vēžot (un šorīt es pirmoreiz redzēju dzīvu vēzi, pirmoreiz redzēju vārītu un pirmoreiz ēdu vēžus), daži pamanījās vēl nopeldēties, braukt ar laivu, ieiet pirtī... Ļoti, ļoti reti man izdodas nedomāt par darbu un nerauties pēc iespējas ātrāk prom uz mājām, lai atkal ķertos pie darba, bet pie radiem Latgalē tas izdodas vienmēr, tāpēc arī vienmēr tik ļoti raujos uz turieni. Visu ceļu atpakaļceļā ar Artūru apcerējām, cik tas bijis fantastisks pasākums un kā noteikti būs jābrauc vēl nākamajā vasarā.
Kā vakar teica mana māsīca - draugus izvēlas, bet radi uzreiz patrāpās paši foršākie. Jo vairāk gadu aizrit un aprit, jo vairāk sāk vilkt pie radiem. Varbūt tāpēc, ka tiešām vajag ilgus gadus, lai novērtētu, cik kāds cilvēks ir foršs, un ar radiem šie ilgie gadi ir pieejami. Bet varbūt arī vienkārši tāpēc, ka tad, kad ir savi bērni, ģimene jau tāpat izvirzās priekšplānā un kļūst svarīgāka par draugiem, un tas savā ziņā attiecas arī uz paplašināto ģimeni.

(Bilžu nav. Fotoaparāts ir šķīstītavā starp zemi un viņsauli un tiek stingri taupīts 1. septembrim, un šī paša iemesla dēļ man ir divi varianti - pagaidām nerakstīt blogu vai iztikt tikai ar tekstu. Ceru ap Ziemassvētkiem tikt pie spoguļkameras un arī radikāli mainīt bloga koncepciju vai paralēli ieviest citu blogu, kur rakstīt par to, kas neiederas "Bērnu lapā", atstājot "Bērnu lapu" tiešām tikai tam, kas attiecas uz bērnu izglītību, audzināšanu, nodarbināšanu. (Ja visvairāk blogā komentē meitenes, kas te pārsvarā lasa tieši par mūsu dzīvi ģimenē, tad uz e-pastu man ļoti bieži pienāk vēstules par metodiskajiem materiāliem - skenētajām grāmatām, nodarbībām, krustvārdu mīklām utt. - respektīvi, par visu to, kas sākotnēji bija šī bloga jēga un pamats, kurš nu jau ir stipri apracies zem privātiem tekstiem.)
Laiks mainīties! (Steidzami.)

(Jo es visu gribu ātri.) (Un šis ir pārmaiņu laiks.) (Un vasara beigusies, patiešām, patiešām, un ir laiks koncentrēties uz naudiņu.)

Jaunas kartītes angļu valodai - darbības vārdi

2011-08-13T19:36:00.001+03:00

Ir divas lapas, katrā pa 20 verbiem 5x5 cm lauciņos. Vārdus izvēlējos tādus, kas būtu lietderīgi un viegli uztverami maniem puikām (7 un 5 gadi). Daļu vārdu viņi zina jau sen, un tie ir iekļauti tāpēc, lai viņi redzētu, kā šie vārdi rakstās un arī sajustos ļoti gudri un zinoši.
Attēlus izvēlējos pēc trīs kritērijiem:
1) melnbaltus (man nav krāsainā printera, un pat ja būtu, būtu žēl krāsas);
2) lai nav pārprotama darbība, kas redzama attēlā;
3) lai nav ūdenszīmes vai uzkrītošu autortiesību pazīmju.
(Bija vēl īpaši faktori, kurus ņēmu vērā tieši savai ģimenei, kurā ir netradicionāls ģimenes modelis - algas darbu strādāju es, bet par māju rūpējas Artūrs. Tāpēc es skatījos, lai pie vārda "WORK" būtu kaut kāds fizisks darbs, nevis sieviete pie datora (starp citu, tieši tādas bija lielais vairums klipkopu) (un es zinu, ka iekavas iekavās ir ļoti slikts stils) (bet nu tāda es esmu) u.c.)

Atgādinu ābeces patiesību - vienā reizē bērns var uztvert un paturēt prātā 5-7 vārdus un koncentrēties uz vienu uzdevumu 3-5 minūtes uz katru dzīves gadu, respektīvi, piecgadīgu bērnu ilgāk par 15 minūtēm pie angļu valodas man nenoturēt - vismaz ne Valteru. Es parasti katrā reizē ieviešu 4 jaunos vārdiņus un lielāko daļu laika veltu veco vārdu atkārtošanai un spēlēm. Man ir zila kaste, kurā ir mazāka dzeltena kaste, kurā ir vairāki zīmuļi, bumbiņas, dažādas rotaļlietas utt., ar kurām var dot dažādas norādes, kas ir jāizpilda, iesaistot kinētisko uztveri.
Piemēram: "Put the blue ball ON the blue box. Put the little mouse IN the yellow box. Take out three pencils and put them on the bed." Utt.
Angļu valodas mācīšanās mūsu ģimenē pēdējās dienās ir kļuvusi daudz aktuālāka, jo:
1) nāk skola, un vecākiem ir paziņots, ka skola tomēr nenodrošinās angļu valodas apmācību pirmo klašu skolēniem (iepriekš teica, ka mācīs);
2) bērni ļoti centīgi turas pie sava apbalvojumu dēļa grafika. Vienkāršo, garlaicīgo papīra izdruku šobrīd ir nomainījis Excel fails (uh, jūs jau pamanījāt, ka man patīk visu plānot, rakstīt grafikos un numurēt?) Daļai cilvēku ir aizspriedumu pret šāda veida metodēm, bet es nenoniecinu nevienu līdzekli, kurš manā situācijā izrādās iedarbīgs. No psiholoģijas dažādām skolām biheivioristus noniecina uz nebēdu, bet praksē viņiem ar vienkāršām, Pavlova suņa cienīgām metodēm daudz kas izdodas sekmīgāk, nekā gadiem ilgi guļot uz psihoanalītiķa dīvāniņa. (Sevišķi ar bērniem, kurus nevar analizēt pie labākās gribas, jo nav vēl spējas uz refleksiju.)

Aizpļāpājos. Jā, man ļoti, ļoti pietrūkst studiju. Bet atgriežamies pie angļu valodas.
Te ir adrese, kur šis fails ir lejupielādējams Word formātā un ērti izdrukājams. Ja drukājat uz bieza papīra, jūs varat uzreiz uz tās pašas lapas otrā pusē attēliem izdrukāt nosaukumus, jo tie ir izvietoti spoguļattēlā. Es nupat pamēģināju - viss izdevās. ;)
Nupat "Rimi" ir parādījusies caurspīdīgā līmplēve par Ls 1,68, ja nemaldos, un tā man ļooooti atviegloja aplīmēšanu (iepriekš es krāmējos ar platajiem skočiem).

Ziemassvētki nāk!

2011-08-12T17:37:00.000+03:00

Es ļoti ceru, ka neesmu vienīgā jukusī būtne, kas ķērusies pie Ziemassvētku dāvanu plānošanas un tapināšanas.

Countdown Clocks, Christmas Countdowns at WishAFriend.com

Ja nu esmu, tad atgādinu, nemaz tik daudz nav palicis! Un ja nu esat iecerējuši visiem saviem draugiem, radiem un paziņām uzdāvināt pa izšūtam dīvāna pārklājam, tad esat visu sen, sen, sen jau nokavējuši un ir pēdējais laiks atteikties no draudzības, radniecības un pazīšanās (vai arī no pilnīgi neprātīgas idejas)!

Kā rodas bērni

2011-08-04T15:56:00.001+03:00

Ilgi, ilgi laipoju ap bērnu rašanās tēmu, bet šodien gadījās par to sākt sarunu. Runājām par māsām un par meitenēm. Kā jau bija paredzams un pieredzēts, Valteru šī doma interesē (doma par potenciālu mazo māsu), bet Ralfs pretojas un vienmēr cenšas mani no tādām muļķībām atrunāt. Tas ir tikai loģiski, jo Valters jau kopš dzimšanas ir "dalījies" ar vecākiem, bet Ralfs tomēr pusotru gadu bija vienīgais bērns. Lai gan viņš to laiku nevar atcerēties, tomēr tradicionāli vecākajiem bērniem ir grūtāk pieņemt jaunus bērnus ģimenē. (Uzreiz pateikšu, ka jauns Alksnis (labāk jau Alksne) pagaidām ir tikai projekts, kurš vēl nekādi nav sasniedzis izpildīšanas etapu un ir tikai idejiskā līmenī.) Bet ar kaut ko jau ir jāsāk, un tad nu es ievadīju sarunu un biju pārsteigta par to, cik pilnīgi nekādas ir manu bērnu zināšanas par bērnu rašanos. Lai gan es viņiem esmu vispārīgās līnijās kaut ko pieminējusi un viņi ir ar lielu interesi pētījuši arī bildes bērnu enciklopēdijās, kur cilvēka rašanās ir atainota, viņi neatcerējās neko un par visu bija ļoti pārsteigti.
1989. gada zīlīte tika izdota otrreiz 2009. gadā, un mana vīramāte bija gana attapīga, lai jau tobrīd to nopirktu, domājot, ka pēc pāris gadiem tas kļūs aktuāli.

Man prieks, ka šis žurnāliņš bija mājās, bet nebiju to lasījusi kopš savu 11 gadu vecuma, un, manuprāt, šis tas mūsdienās ir mazliet citādi. (Piemēram, dzemdību namā, par laimi, vairs netur piecas dienas u.c.) 11 gadu vecumā mani šis žurnāls vienkārši ŠAUSMINĀJA. Vienas vienīgas bildes dēļ - kur māmiņai dzemdībās ir sāpēs savilkta seja. 11 gados es vēl nezināju, ka kādreiz neilgu laiku strādāšu reklāmas aģentūrā, bet jau tad sapratu, ka nepatīkamiem procesiem tomēr ir vajadzīgs pozitīvs PR. Es sūdzējos mammai, ka nedrīkst bērnu žurnālā zīmēt, ka dzemdībās sāp, jo tad taču neviena meitene izaugusi nemūžam nedzemdēs bērnus! Tagad tas liekas smieklīgi - kādas tik sāpes mēs neesam gatavas paciest, lai tikai tiktu pie bērniem.
Lai nu kā, šis "Zīlītes" numurs ir pieejams lejupielādei internetā caur lapu "Grāmatas elektroniski par brīvu".
Kad izlasījām šo žurnālu (pie reizes izmantoju izdevību paskaidrot bērniem, kas ir komikss, jo man, kā par nelaimi, nav saglabājies neviens "Egmont" Mikimauša vai Donalda komikss, kas bērnībā tik ļoti aizrāva, un nezinu, vai tagad tādi ir nopērkami), noskatījāmies arī "Daukas" multfilmiņu "Kā bērniņš nāk pasaulē".

Arī "Kurmīša" sērijā ir izglītojoša sērija par šo procesu. (Man patīk, bet es zinu vienu mammu, kam galīgi nepatīk.)

Bet īpaši aizraujoši izskatās viena izraēļu "Zīlīte", kas redzama šeit un kurā jautrākās bildītes izskatās šādi:

Bērni visu uztvēra ar lielu interesi. Kamēr visu skaidroju es pati, stāvot pie plīts un ar pankūku lāpstiņu zīmējot gaisā shēmas, viņi smējās locīdamies un man vienkārši atteicās ticēt! Tāpēc arī es sapratu, ka būs vajadzīgs kāds autoritatīvāks materiāls, vēlams tāds, kas ir uzzīmēts, jo ir skaidrs, ka viss, kas ir uzzīmēts komiksos, noteikti tā ir arī dzīvē! Kur nu vēl dokumentālāk... (Jā, varat būt droši, es sajutos mazliet izgāzusies, kad manu izteiksmīgo un ļoti patieso prezentāciju par krāniņu, kuru iebāž caurumiņā, lai iesētu bērniņu, uztvēra ar smiekliem un neticību. Man nav pat jākļūst par politiķi, lai uz savas ādas izjustu tautas neuzticību. Bet atcerēsimies jau "Velna kalpus" - "Ir nu gan laiki pienākuši, vecāki vairs saviem bērniem netic!")

Kādā vecumā jūs sākāt skaidrot saviem bērniem "par putniņiem un bitītēm"? Vai tas bija grūti vai viegli? Kāpēc jūs izlēmāt, ka ir īstais brīdis par to runāt? Vai esat saskārušies ar situāciju, kad bērni jums netic?

Motosports, konservēšana un kā panākt, lai bērns sakārto istabu

2011-08-02T19:00:00.002+03:00

Sestdien bijām ciemos pie radiem, kuru mazbērnam nopirkts kvadracikls un Šūmahera cienīgs aprīkojums ar cimdiem, ķiveri, formastērpu un visu, kas piederas. Arī mūsējie izmēģināja roku - ar atšķirīgiem panākumiem. Valters, no kura visi gaidīja, ka viņš kā uzkāps, tā aizbrauks, atmeta roku jau pirmajā minūtē. Tāpēc ar Valteru ir tikai viena bilde, kurā viņš vēl pat nebrauc.

Ralfs paskaidroja, ka tas tāpēc, ka Valters nespēj mierīgi un vienmērīgi gāzēt - viņam uzreiz jāspiež no visa spēka un attiecīgi jātriecas krūmos. Ralfs iemanījās ļoti ātri. (Fonā redzama mazā Elīzīte, kas veļas pa kalnu. Pasākumā bija pieci bērni, bet kā jau tādās reizēs, likās, ka piecdesmit.)

Viss laiks paiet strādājot, ņemoties pa dārzu un konservējot ziemai. Upeņu sīrups, kuru vārīju "ziemai", ir gandrīz izdzerts ar gāzēto ūdeni, mēģināšu ko līdzīgu arī ar jāņogām pasākt. (Piezīme pašai: ogas noskalo un karsē katlā niecīgā ūdens daudzumā, līdz pārplīst miziņas un iztek sula, tad nokāš un izberž smalkā sietā un savāra ar tādu pašu daudzumu cukura, pilda burkās, vāko, ēd.)

Bērnu audzināšanas frontē - beidzot esmu saņēmusies uztaisīt primitīvu darbu kalendāru, kas kalpo vairākiem nolūkiem. Pirmkārt, bērns pats bez skubināšanas uzņemas darīt to, kas citādi jāpanāk ar pierunāšanu (mums tā ir istabas kārtošana) vai ko vienkārši aizmirstas izdarīt (lasīšana, zobu tīrīšana no rīta). Otrkārt, tā ir bezmaksas atalgojumu sistēma, kas balstās uz vizuālu uzslavu. Man visas mazās uzlīmes beigušās vai palikušas nelipīgas, tāpēc es primitīvā Word dokumenta izdrukā zīmēju mazas zvaigznītes ar zeltainu pildspalvu. Treškārt, teorētiski saspīlētā brāļu konkurence tiek ievirzīta konstruktīvās sliedēs, jo ir iespēja izcelties vai neatpalikt no otra. Ir jāiekļauj arī tādi mazi darbiņi, ko bērni dara arī bez skubināšanas, lai īpaši īgnās un niķīgās dienās, kas mēdz piemeklēt visus, tik un tā ir iemesls zvaigznītei.
Ilgi, ilgi nesaņēmos uztaisīt šo ļoti vienkāršo tabulu, jo biju redzējusi internetā variantus no koka vai šūtus, vai uz tāfeļsienām, visvisādos vizuāli efektīgos, bērniem piemērotos, pamatkrāsās noformētos veidos. Gaidīju, kad pašai rociņas aizstiepsies līdz tāda veida projektam, bet sāka izskatīties, ka viņi drīzāk izaugs, nekā es sapirkšu materiālus, krāsas un apkopošu idejas. Tāpēc mana bērnu darbu tabula izskatās šādi:

Angliski to sauc par "token board" vai "reward board", žetonu vai apbalvojumu dēli. Ir noteikti principi, kādos šī metode ir izmantojama.
Priekšrocības:
1. Morāls stimuls, uzslava, žetons samazina nepieciešamību pēc taustāmiem apbalvojumiem vai pastiprina to efektivitāti. Daudz kur iesaka apbalvot ar našķiem - es teiktu, tad jau labāk dot santīmus vai ko citu maziņu, jo brīdis, kad cilvēkā rodas asociatīvā saite "ēdiens = balva", var ātri iestaigāt taisnu celiņu uz stresa ēšanu un lieko svaru.
2. Ir iespējams izsekot progresam, un, to redzot, (redzot, ka labie darbi nepazūd bez pēdām) bērnā vairojas vēlēšanās izdarīt kaut ko labu vai derīgu.

Tā ir tā pati sen zināmā metode, ko izmanto skolās, bērnudārzos utt. - ber žetonus trauciņos, līmē sirsniņas blociņā, met monētiņas krājkasītēs, u.c.
Nevajag draudēt, ka par sliktiem darbiem žetonus atņems, jo:
1) nedarbs neatceļ darbu, kas ir padarīts,
2) kas atliks tad, kad visi žetoni būs atņemti?
Nevajag arī mēģināt bērnu uzpirkt ar žetoniem, metodes nolūks ir veicināt iekšējo motivāciju, nevis mūžīgi paļauties uz pierunāšanu, piespiešanu, draudiem vai uzslavām.

Idejas "goda dēlim".

Lielisks un ļoti saprotams dēlis:

Vēl viens:

Mans vēl ir jāizdomā, bet gan jau es izdomāšu. Pagaidām iztiksim ar izdrukātu lapu.

Daudz laimes, Valter!

2011-07-30T13:06:00.000+03:00

Vakar bija viena no gada lieliskākajām dienām, kad bijām Gaujā pie draugiem un satriecošā kompānijā (6 bērni, 5 pieaugušie) niknā lietū peldējāmies pasakaini siltā un viļņainā jūrā un pēc tam vakarā arī Garezerā. Tā kā šī diena bija tik ārkārtīgi aizraujoša, man, protams, no tās nav nevienas pašas bildes.
Un šodien Valteram ir vārda diena, un viņš no Jaunās Omes ir saņēmis lieliskas dāvanas - helikopteru un kuģi. Kuģis ir tāds, kurš brauc pa ūdeni, tāpēc aizbraucām uz Ogres upīti, kas vakar arī acīmredzot ir pārplūdusi, jo krasti vairs neatrodas tur, kur tiem jāatrodas, straume ir milzīga un ūdens auksts. Un arī no šī pasākuma nevienas bildes nav.
Toties ir bilde no trīs minūtes vecas pagātnes, kurā bērni kuģīti peldina baseinā un Valters lido pāri kuģim ar helikopteru.
Daudz laimes, Valter!

(Un vēl man šodien gurķu marinējamā dienā, piemarinēju 10 burkas. Šo es atzīmēju savām vajadzībām, lai citu gadu redzētu, kurā laikā man siltumnīcā ienācās divi spaiņi gurķu.)

Īss ieraksts ne par ko īpašu.

2011-07-23T17:13:00.002+03:00

Dienas paiet, plosoties pa dārzu un virtuvi. Ir fantastiski, kad IR LAIKS. Šodien stundu atļāvos ar bērniem nosēdēt internetā, skatoties mūzikas klipus - sākot ar obligāto Reiniku Valteram par prieku, pārejot pie "Cosmos" un loģiski nonākot līdz Maiklam Džeksonam, lai kļūtu skaidra doma par "Billy Jean".
Vairs neatceros, vai bijām uz "Cosmos" pasaku koncertu pagājušā vai aizpagājušā ziemā, bet joprojām spilgtā atmiņā.

Un vēl - vēršos pie tiem, kam mājās ir televīzija. Kā jūs vērtējat to, ko rāda Latvijas televīzijas - tieši no bērnu viedokļa? Svārstos starp vēlēšanos atgriezties televīzijas skatītāju rindās un skepsi par šī pasākuma lietderību, jo ļoti jau nu negribas, lai bērni sēž kā pielīmēti pie zema līmeņa izklaidēm un pieņem tās kā normu (un to saka cilvēks, kura bērnam nav lielāka prieka par Reinika dziesmām, ha, ha).

Cepure ar nagu

2011-07-22T18:37:00.001+03:00

Šai mājā mūžīgi pazūd cepures, un, ja kaut kur izlemjam aizbraukt vai aiziet, visa darbība tiek paralizēta, un mēs meklējam kārtējo pazudušo cepuri. Pacietība rūk ar katru mirkli, un tas nozīmē tikai vienu - vajag daudz rezerves cepuru. (Tieši šī iemesla dēļ es pagājušā gadā katram saadīju sešus pārus cimdu, un tad man vismaz atkrita kaitinošā cimdu meklēšana.)
Šī ir mana pirmā naģene. Šuvu pēc citas bērnu cepurītes parauga, pārzīmēju piegrieztni un mazliet pārveidoju. Tai bija sasienami gali, es aizdari taisīju ar Velcro lipekļiem. Valters teica, ka viņam vēl no tās pašas drēbes vajadzētu kreklu. Tad mēs savu bērnu vairs vispār neatrastu. (Bildē redzami arī šorti, tādus esmu sašuvusi čupu čupām, samācījos no Aijas, ka jānopērk kamuflāžas audums, un tad puikas vilks jebko.)

Lepnums un aizspriedumi

2011-07-21T21:34:00.000+03:00

Karstums un hormoni mani padara īgnu. Sākšu ar to, par ko man ir kauns. Šodien patriecu no mājas divus svešus bērnus. Ir uzradušies Ralfam un Valteram divi jauni draugi - sešgadīgs puika un astoņgadīgs skuķis. Sev par lielu izbrīnu šodien pēkšņi ieraudzīju abus stāvam otrajā stāvā man aiz muguras, kad es pie datora strādāju. Ir tāds nerakstīts likums - ne tikai mūsu ģimenē, bet arī visās apkārtējās - bērni drīkst viens pie otra ciemoties pagalmā, bet nedrīkst iet iekšā draugu mājās, jo 1) mammas grib, lai bērni jebkurā brīdī ir sasaucami, 2) nav glīti traucēt citus cilvēkus viņu ikdienā, 3) nav droši iet svešās mājās (piezīmēšu, ka mēs kaimiņus praktiski nepazīstam, es ar savu slikto redzi pat pēc sejas viņus nezinu.) Un te pēkšņi bērni, kas pilnīgi brīvi iet iekšā svešā mājā un staigā pa visām istabām. Labi vēl, ka biju piedienīgi apģērbusies, bet tikpat labi es 33 grādos (tā mums rāda aiz loga) varēju arī krūšturī sēdēt (es domāju par bērnu psiholoģisko veselību! Tādi skati nav domāti nenorūdītiem prātiem!). Bet punktu pielika tas, ka es, ejot lejā, ieraudzīju meiteni brīvi rosāmies pa mūsu ledusskapi. Tai brīdī man bija vienaldzīgas svešā bērna psiholoģiskās traumas, es uzvilkos un šokā viņu iztriecu no mājas (iespējams, es pat teicu, ka lai manas acis viņu vairs nemūžam neredzētu, bet nabaga bērns jau nevar zināt, ka manas acis visai vāji redz jebko, kas ir tālāks par pusotru metru.) Nu, vārdu sakot, nesmuki sanāca. Bet, lai es nejustos kā galīgi nenormāla un atbalstītu manu apsēstību ar ēdiena sargāšanu (angliski to sauc par "enabling"), no istabas izskrēja Artūrs (pat bez krūštura, šortos!) un reaģēja visai līdzīgi. Vismaz būtu reaģējis, ja nebūtu konstatējis, ka kauja jau ir izcīnīta un uzvarēta, ledusskapis godam aizstāvēts un ienaidnieks ir sakauts un patriekts uz neatgriešanos. Es vēl noprasīju mūsu bērniem, vai viņi kādreiz tā atļaujas pie šiem pašiem jaunajiem draugiem, un viņi man atbildēja, ka viņi nekad neejot iekšā, jo to taču nedrīkst
Nez, vai nav pilnmēness? Šobrīd man ir šausmīgs kauns par sevi. Afekta mirkļos (un ēdiena atņemšana man, protams, izraisa afektu. Kā, vai tad tā nav visiem? Tikai man? Khem...) mēs sakām to, kas ir ielikts kaut kad bērnībā, ko esam dzirdējuši no tuviem cilvēkiem un pārņēmuši kā uzvedības modeli, un man tai mirklī ausīs skanēja vārdi "Vai tu tai ledusskapī esi kaut ko ielicis, ka vari grābstīties?" Tā kā nevis "ielikusi", bet "ielicis", tātad pārmetums adresēts kādam citam. Arī mani seči ir cīnījušies par ledusskapi!
Bet nu joki pie jokiem, galu galā, gan jau tie bērni aizmirsīs incidentu un vienkārši rēķināsies, ka Ralfam un Valteram tā mamma ir drusku jocīga. Ir arī iemesls lepnumam. Katru gadu gurķus marinē Artūrs, jo man riebjas pagaršot marinādi, bet pēc ilgiem gadiem ar neganti asiem un stipriem gurķiem es šogad mēģināju pati. Vidējā burka ir apliecinājums tam, kā mēs nepamanām, cik ātri izaug bērni, nē, tas ir, gurķi. Sāc ar maziem, maziem gurķīšiem pie salātiņiem, tad jau ēd pa diviem kilogramiem dienā, un pēkšņi attopies, ka pēdējais laiks ar tiem kaut ko iesākt, citādi pāraugs. Un tad neizbēgami viena burka aiziet "rosola gurķiem" - ar biezām, cietām mizām un nejēdzīgām sēklām.
Lūk! Mani pirmie gurķi. Kamēr rakstīju, nevienmērīgi zaļo krāsu nomainīja simpātiski iedzeltena, kā jau kārtīgiem mājas marinējumiem. Un siltumnīca ir piestādīta tik biezi, ka šādu burku, cerams, būs vēl daudz, daudz.

Kuģu gremdēšana un bezē

2011-07-20T17:18:00.000+03:00

Kokneses "Maximā" ieraudzīju spēli "Kuģu kauja", kurai no 5,99 cena bija nokritusies līdz 2,99. Par trīs latiem es vēl biju ar mieru to paņemt, bet sešus latus, manuprāt, nav vērta neviena no šīm visai vienkāršajām kartona spēlēm, no kurām daudzas maksā pat pāri 10 un 15 latiem. Arī šajā spēlē zināmā mērā vīlos. Bērni divas dienas aizrautīgi (bet ne pārāk pareizi) spēlēja, un viss, spēle ir apnikusi līdz kaklam. Var jau būt, ka viņus aizrāva tā kartona kuģīšu izvietošana un trāpījumu vai "garām" spraušana trafaretos, bet uz rūtiņu papīra ar uzrakstu KARTUPELIS šī spēle man tomēr likās ne tikai daudz interesantāka, bet arī ērtāka, un bija vieglāk uzmanīt, lai otrs neredz kuģu izvietojumu. (Turklāt kuģi varēja būt ne tikai taisnas, garas desas, bet arī izlocīti zirdziņā vai T burtā.) Katrā ziņā esmu secinājusi, ka varbūt kādreiz nopirkšu monopolu, bet noteikti ne visādus Alias un tamlīdzīgas spēles, kuras var pilnīgi bez pūlēm sagatavot paši.

Artūrs šodien aizbraucis pielikt punktu mašīnas remontiem, pabeidzot cīņu ar savērsumu, ABS un drošības spilvenu signālgaismiņu, un viņam līdzi ir arī bankas karte, bet skaidrā nauda man ir kaut kur notriekusies. Apnika klausīties vaimanas par to, ka tā nav nekāda māja, kurā nav nekā salda, un ka Ralfs vairs nekad mūžā nebūšot priecīgs, ja nedabūs kaut ko saldu, un tāpēc es ņēmu un sacepu bezē pēc, lūk, šīs ļoti labās receptes. (Nu jau es zinu, ko es receptē pamainītu, piešautu klāt citronskābi, lai ir skābāka nianse.) Pirmo reizi cepot izmantoju konditorejas tūtu (agrāk liku ar karotīti), un jāteic, izceptais rezultāts neatspoguļo cepumu taisīšanas procesu. Nekad, NEKAD mūžā nebiju piedzīvojusi tādu ķēpu un šmurgāšanos (jo sievietes pāris gadu laikā aizmirst dzemdību procesu, un tā kā Valteram drīz būs seši gadi, es to esmu paguvusi aizmirst jau trīsreiz). Visas rokas līdz elkoņiem putu masā, nemitīga pirkstu aplaizīšana, absolūti aizraujošs process (ja mājās ir ūdens, un mums ir!). Lūk, rezultāts, skaistākie bezē manā mūžā, un bērni uzvedas tā, it kā es nekad agrāk nebūtu tos cepusi. (Bišķi aizskaroši, es jums teikšu.)

Viss, pietiek, laižam peldēt! Nedēļu neesmu bijusi upē, tas tak ir nepiedodami - sevišķi pret tiem, kas dzīvo pilsētā un nemaz nevar jebkurā diennakts laikā piecu minūšu laikā tikt uz upi. Atā, atā!

Mans tētis

2011-07-19T22:21:00.000+03:00

Ja pēdējās pāris vasaras bija izteikti krīziskas - ciemiņu tikpat kā nebija, tad šogad nesūdzamies - neesam aizmirsti. Pirmo reizi pēdējo astoņu gadu laikā aizvadīju trīs dienas ar manu tēti. Pēdējoreiz viņu redzēju uz pāris stundām pirms trim gadiem, un bērni savā mūžā viņu ir redzējuši divas reizes, kad bija vēl galīgi maziņi. Mani vecāki ir šķīrušies, un tētis dzīvo laukos. Kaut kā kontakts bija iziris pavisam. Ja neskaita īsziņas svētkos, vispār nesazinājāmies. Šomēnes viņš pārcieta jau ceturto infarktu, un gan viņš, gan es apjēdzu, ka cilvēki tomēr nedzīvo mūžīgi un var gadīties arī nokavēt mazbērniem veidot sirsnīgas attiecības ar vectēvu. Tā nu viņš atbrauca. Ir jau dīvaini redzēt cilvēku, ko neesi redzējis trīs gadus, bet ilgāku sarunu neesi vadījis gadus desmit. Tad saproti, kā mēs visi novecojam un cik mānīga ir ilūzija, ka mūžīgi būsim stipri, ātri un veseli. Šo to paguvu pārdomāt.
Bet bērni tikai priecājās. Lai gan opis nebija tik stiprs, lai ar viņiem bumbu spēlētu vai kokos rāptos, viņš rādīja trikus, ko es atceros no savas bērnības (monētas aizburšanu, konfekšu aizburšanu - un atpakaļ atburt nevar!), viņš spēlēja ar Ralfu nardas, ko pats man pirms gadiem divdesmit taisīja un kurām visos pārvākšanās procesos neviens kauliņš pat nebija pazudis. Jocīgi - es vairs nardām noteikumus neatceros, bet Ralfs tagad zina. Viņi mētāja šautriņas (speciāli tēta atbraukšanas sakarā nopirku piecas lētās šautriņas - mans trīs šautriņu komplekts par 14 latiem ir sarūsējis un pagalam, un nu mums ir piecas par 1,38 Ls ar sarkaniem plastmasas galiem.)

Ja man psihoanalītiķis iepriekš būtu vaicājis - un kādas ir tavas attiecības ar tēvu? Es būtu teikusi, ka man nav attiecību ar tēvu, es viņu nesatieku jau desmit gadus. Bet jebkurš, kas studējis psiholoģiju, var pateikt, ka tik tuva cilvēka nesatikšana desmit gadus ir gan attiecības, un kādas vēl. Un ja parakņātos dziļi, dziļi manos kompleksos, kas saistīti ar izskatu un svaru, tur apakšā būtu ļoti daudz no manām attiecībām ar tēvu. Un tagad, kad viņš vecs un slims ir pirmo reizi mūžā pabijis Manā Mājā, Manā Dārzā, ar Maniem Bērniem un Manu Vīru, Manu Suni, Manu Mašīnu un vienā brīdī, kad pirmo reizi, iespējams, visā manā mūžā runājām par dzīvi kā tādu, viņš pateica, ka jūt tādu kā baltu skaudību par to, cik skaista un laimīga ir mana dzīve, kaut kas no visas tās senās nepilnvērtības sajūtas drusku nolobījās un notika zināma rēķinu noslēgšana ar pagātni. Viens cilvēks, kura priekšā es ilgi nejutos gana laba (gana tieva) man beidzot 32 gadu vecumā pateica, ka esmu gan gana laba, un ir tāda sajūta, ka dzīve vienā punktā ir apņēmīgi pagriezusies uz sāniem un tālāk ritēs kaut kādā mērā savādāk.

Jau rakstot es redzu, ka šīm nevajadzētu būt publiskām pārdomām, bet savās iluzorajās iedomās es ticu, ka kādreiz mani bērni izauguši varbūt lasīs šos vārdus un vairs nebrīnīsies, kāpēc viņi savu otro opi iepazina tikai 7 gadu vecumā un kāpēc es biju tāda, kāda esmu.

Burvju bērni, kas cilvēkus pārvērš par vecākiem

2011-07-12T22:37:00.002+03:00

Sēžu un tulkoju "Karali lauvu". Ļoti cimperlīgs darbiņš, specifiskas, netipiskas prasības, pirms katra teikuma - taimkods, jāiekļauj visi "smejas", "vaid", "nopūšas", "iespiedzas", lai gan tā nebūs dublāža, bet viena aktiera ierunāšana. Man nav ne jausmas, kā to rādīs - vai tas būs DVD vai pārraide kādā kanālā.
Bet es zinu, ka tulkojums būs pavisam citāds, nekā tas būtu tapis pirms gadiem septiņiem. Ne tikai tāpēc, ka valoda izkopta vai tieši otrādi - nonivelējusies ilgajos gados. Arī tāpēc, ka jūtu lielu atbildību pret bērnu multfilmām. Ne pret ko citu es nejūtu tādu atbildību. Lai gan, tulkojot medicīniskos seriālus, jāiegulda milzu darbs un jāievāc ļoti daudz informācijas (nu man ir piespēlēta "Trauma", ko agrāk tulkoja citi, un droši vien atkal atgriezīsies "Hauss" un "Bagātnieku dakteris"), es nejūtu tik lielu atbildību kā par multfilmām, jo neviens ķirurgs nemācīsies operēt no seriāliem. Taču bērni daudz ko mācās no multfilmām. Tādiem bērniem kā Valters, kas tekstu uzsūc kā sūklis, ir ļoti svarīgi, lai teksts būtu ne vien labskanīgs, bet arī radošs, intriģējošs. Filmiņu "Kā pieradināt pūķi" viņš citē no galvas, tāpat arī "Ledus laikmetu", "Sīpoliņu", dzied dziesmas no "Runča Leopolda" utt. Starp torrentos nopumpējamajām filmām ir daudz manu tulkojumu - "Rotaļlietu stāsts" 1 un 2, pirmie Šreki, Nemo, multfilmas par krievu spēkavīriem. Ir jocīgi tagad dzirdēt savus tulkojumus, kas tapuši pirms vairākiem gadiem, kad mani bērni vēl bija mazi un es nevarēju pielāgot multfilmas valodu viņu uztveres līmenim.
Pārdomas lielā mērā tāpēc, ka šodien saņēmu paku no www.e-gramatnica.lv ar pirmās klases grāmatām Ralfam un vēl dažām vakaros lasāmajām grāmatām - šoreiz kaut kā sagadījies, ka visas trīs ir Lindgrēnes grāmatas.

Jau šodien bērni palūdza pāriet uz pirmo Karlsonu un pamest "Nezinīti uz Mēness" pusratā. Skaidrs, ka Nezinītis nav viņu vecumam piemērota grāmata. Es to pirmoreiz lasīju pusaudzes gados, un grāmata mani satrieca - likās, nu kā var kaut ko tik gudru un dziļdomīgu nomaskēt par bērnu grāmatu? Tikai tagad redzu, ka tā nav bērnu grāmata - lai kā es izlaistu "grūtās" vietas. Nu man ir pilnīgi cits skats uz bērnu grāmatām kā tad, kad pati biju bērns. Man ir pat cits skats uz tulkošanu! Cits skats uz dārza iekārtošanu - dārzā jābūt zirņiem (sākas zirņi!), zemenēm, ķiršiem, ogu krūmiem, kas man pašai ir dziļi vienaldzīgi... Man ir cits skats uz svētku svinēšanu, uz atpūtas plānošanu, uz ciemos iešanu, uz kontaktiem ar radiem.
Šovakar Plūmīte stāsta par "vecāku grāmatu", kas viņu uzrunājusi, un ievietojusi spēcīgu citātu. Atļaušos pārkopēt: "Nekas nav tik patīkami kā saņemt piedošanu no saviem bērniem, kuri parasti ir daudz laipnāki nekā mēs paši pret sevi, un viņu piedošana var izkausēt ne tikai mūsu sirdis, bet arī raupjumu, stingrību un vainas sajūtu, ko mēs nēsājam sev līdzi kā daļu no vecāku nastas. [...] Mūsu bērni padara mūs daudz labākus, nekā mēs jebkad esam vēlējušies būt." (Sarah J. Buckley "Gentle Birth, Gentle Mothering", Plūmītes tulkojums).
Kā bērnu piedzimšana ir mainījusi jūsu attieksmi pret darbu vai citām dzīves jomām?

Vasara!

2011-07-08T10:15:00.000+03:00

Šī nedēļa bijusi spraiga un aizraujoša, lai gan nav trūcis arī ķibeļu. Lielākā ķibele - Ralfam uzgāzās plaukts. Viņš līda pēc guašām, lai mēs varētu apkrāsot burkas/svečturīšus (ideja redzēta vairākos blogos), un turējās pie skapīša durtiņām, uzraujot sev visu virsū ar visām grāmatām. Par laimi, nu jau mugura ir apdzijusi un viss puslīdz aizmirsies, bet tobrīd, kad no augšstāva atskanēja krītoša skapja troksnis un tiešām sirdi plosoši kliedzieni, man likās, ka es tai brīdī nomiru.
Bet citādi - jauni notikumi ar jaunām atziņām. Ja pirms pāris nedēļām mani nodarbināja tikai viena doma - beigt dzert ārstes izrakstītās tabletes un ap 6. oktobri ķerties pie trešā bērna tapināšanas, tad man pietika ar vienu nakti ar brāļa meitiņu, lai es atmestu šo domu - vismaz pagaidām. Manam brālim ir pasakains bērns (te dažās bildēs zemāk redzams), vienkārši brīnišķīga 4 gadus veca meitenīte. Vienu nakti viņa palika manā aprūpē, un tad es sapratu, ka varbūt tomēr atlikt domu par trešo bērnu. Nevis viņas dēļ - jo viņa desmitos aizgāja gulēt un nepamodusies nogulēja līdz deviņiem rītā. Sevis pašas dēļ, jo es visu nakti nevarēju nomierināties, nemitīgi cēlos augšā skatīties, vai neviens no bērniem nav nospārdījies un nosalis, sedzu visiem virsū segas, logus virināju vaļā un ciet. Un labi atcerējos tās diezgan histēriskās izjūtas, kas mani pārņem ar jaundzimušu bērnu - kad vēl īsti tā to bērnu nepazīsti un visu laiku uztraucies, vai viņam ir labi. Ar savējiem tās izjūtas ar laiku mazinās un pierimst, bet cita bērns vai arī vēl neiepazīts jauns savs bērns - tā kaut kādā veidā ir tāda stresaina atbildība. Pie tās ātri pierod, es zinu, un tomēr. Mazs bērns prasa daudz lielākas rūpes nekā liels. Turklāt dzīve iet uz priekšu, un pamazām mūsu ģimenes sarunās arvien biežāk izskan doma par pārcelšanos, par citu māju - kad būs nomaksāts kredīts par šo māju, t.i, pēc pusotra gada, utt. Lai gan šo pirmo māju es pirku, kad Valteram bija tikai 4 mēneši, un viss viņa piedzimšanas laiks pagāja, drudžaini krājot naudu pirmajai iemaksai un formalitātēm, es nejūtos gatava atkārtot tādu varoņdarbu un braukāt pa notāriem un bankām, kad bērns vēl knapi rāpo.
Bet esmu aizrāvusies, šis nav īstais blogs tāda veida apcerēm. Apcere jau ir par to, cik mums ārkārtīgi jautri gāja ar mazo Montu un cik ļoti mēs visi gribam, lai viņa atbrauc atkal!
Jo mēs:
Spēlējām bumbu

Apkrāsojām burkas ar guašām (krāsu gamma stipri vienveidīga, jo izmantojām no bērnudārza pāri palikušās guašas, kam priecīgākās krāsas jau bija iztērētas)

Salikām un dedzinājām svecītes

Cepām uz iesmiņiem marshmellows zefīrus

Visam pa vidu arī rakām grāvjus un dīķus pie upes un malas rotājām ar kociņiem un
puķēm (no šī pasākuma bilžu nav - bijām nu pāāāārāk jau nu aizņemti). Toties ir bildes no nākamās dienas. (Kaimiņi mums atdeva akvaparka "laivu", bez kuras vairs nav iespējams iztikt - tas nu ir brīnišķīgs verķis, nez kur tādus var dabūt, neskaitot iznešanu peldbiksēs no akvaparka :D )

Visam pa vidu viena no jaunajām vistām ir sākusi dēt. Ir zināms, ka tā ir viena (lai gan nav iespējams noteikt kura), jo oliņas ar katru dienu kļūst mazmazmazdrusciņ lielākas. Pirmā bija tik liela kā paipalu oliņa, un nu ir sasniegts tāds izmērs kā mazākās klases vistu olas. Ļoti gaidu rudeni, kad saime papildināsies ar, cerams, astoņām jaunām mājas vistiņām, jo pašlaik ir palikušas septiņas, no tām trīs vecās, un gailis ir stipri "norūpējies", ar tādu harēmu ir par maz, lai vistas nejustos pārslogotas.
Dārza ziņās - ēdam jau savus tomātus, arī pirmais gurķis ir apēsts, salāti pamazām kļūst rūgteni, drīz būs kabači, ir gatavi ķirši un upenes. Ābolu šogad (atkal!) tikpat kā nebūs, arī bumbieris tikai viens ir aizmeties, bet pirmo gadu sāk ražot viena plūmīte, kurā ir četras plūmes. Šogad ziemai rabarberus nesasaldēju, jo nebija vietas saldētavā. Šodien jābrauc uz mežu skatīties, cik tālu ir ar mellenēm un avenēm. Visam pa vidu darbs, darbs, darbs, kurš sagādā daudz prieka. Pēdējā laikā esmu uzšuvusi pāris šortu, un nobeigumam tuvojas Artūra rudens džemperis, pēc kura pārslēgšos pie dūraiņiem (kas var būt labāks par dubulto dūraiņu adīšanu jūlijā?)
Vēl mēs šonedēļ ar Ralfu bijām uz BKUS "Torņakalns" veikt elektroencefalogrammu, uz kuru pierakstīju janvāra sākumā sakarā ar neirozēm (šobrīd problēma praktiski neizpaužas), un beidzot pienāca rinda.
Vēl bijām Lido, kamēr Artūrs laboja mašīnu.

Un tur mēs redzējām ļoti daudz ārzemju tūristu. Viens no tiem bija mazs uzbeku puisēns, kam galvā bija tibeteika. Aptuveni šāda.

Un šai sakarā Valters man aizdompilns pajautāja: "Kāpēc tam puikam galvā ir groziņš?"

80 dienās apkārt zemeslodei

2011-06-27T16:50:00.000+03:00

Pārsteidzošā kārtā atradu torrentos 1972. gada austrāliešu seriālu, ko padomju laikos rādīja Krievijas televīzija - "Around the World in 80 Days" ar viltīgo misteru Fiksu. Man bija aizdomas, ka šī seriāla valdzinājums slēpjas tai multfilmu trūkumā, kādā mēs tolaik dzīvojām, bet nē!

(Starp citu, kvalitāte youtube ierakstiem neatpaliek no torrentu kvalitātes, un skaņas kvalitāte ir pat labāka nekā torrentos, turklāt torrentu sērijas ir mazliet dīvaini samontētas, lai no 16 sērijām iznāktu 11.)
Ralfs ar Valteru ir uz šo seriālu kā uzburti! Iespējams, tāpēc, ka mēs to skatāmies kopā - es tulkoju (man gan neviens tolaik netulkoja katru vārdu, toties es tai vecumā jau biju lasījusi Žila Verna grāmatu, kas ir stipri tālu no multfilmas sižeta.) :)

Varbūt arī jums ar šo multfilmu saistās atmiņas? Vai dzirdat Paspartū balsi sakām: «Проделки Фикса!» Varbūt jums ir atmiņas par citām jūsu bērnības multfilmiņām, ko būtu vērts uzmeklēt internetā?

Jāņi Latgalē

2011-06-25T09:24:00.000+03:00

Šie bija īsti rosīgi jāņi - ar peldēšanos, malkas vākšanu, vainagu pīšanu, gulēšanu mašīnā (tīri principa pēc, jo gultas bija saklātas arī mājā), dziedāšanu, rotaļās iešanu, braukšanu ar motorlaivu, bumbas spēlēšanu, izcilu kompāniju un ideāli labiem laika apstākļiem. Bija pārāk daudz darāmā, lai fotografētu, un tas vien jau ir labs rādītājs.

Pieci stāsti par dabu

2011-06-18T11:21:00.001+03:00

Šis links man ir noglabāts jau ļoti sen, un es nešaubos, ka vairums no jums jau ir redzējuši filmu studijas ELM MEDIA un Latvijas Dabas fonda piecus aizraujošos ceļojumus filmu ciklā „Pieci stāsti par dabu”.

"Katra sērija ir piedzīvojumiem bagāts, aizraujošs ceļojums, ko caurvij skaisti dabas skati, dabas norises paskaidrojoši sižeti un sarunas ar ceļā satiktajiem ekspertiem un vietējiem iedzīvotājiem. Piecās sērijās Maija, Ēriks un Rolands apciemo palieņu pļavas Lubāna klānos, augstos purvus Stiklu purvu dabas liegumā, dabiskos mežus Ziemeļgaujā, Baltijas jūras piekrasti Dienvidkurzemē, kā arī Dūņezeru un Svētupi Limbažu pusē. Meklējot atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem par dabu, jaunieši iemācās kraut siena zārdus, riskē nogrimt purva akacī, lido ar paraplānu, naktī pie ugunskura dzied latgaļu dziesmas, dodas orientēties mežā un ar krītiņiem ķer signālvēžus."

Tā rakstīts "Piecu stāstu" mājas lapā, kurā visas filmas ir uzreiz noskatāmas tiešsaistē. Vakar ar lielu aizrautību noskatījāmies divas sērijas. Bērniem daudz kas tur nav saprotams, filmas ir drīzāk orientētas uz skolēniem, taču viņi sēdēja kā pielīmēti, jo bez tekstuālā materiāla ir arī vienkārši brīnišķīgs video materiāls. Es pati uzzināju daudz ko jaunu (arī par palienes pļavām, kas man līdz šim saistījās tikai ar Hiacintes Burkā "palienes izklaidēm").

Vienīgais ieteikums - ja skatāties ar pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, rādiet tikai pa vienai sērijai, noteikti ne vairākas uzreiz, jo viena sērija ir tieši tik ilga, cik bērns spēj koncentrēties (~ 20 minūtes), un otra uz beigām apniks, un tad vairs var nebūt vēlēšanās skatīties arī pārējās, bet tas noteikti ir to vērts. Iepriecinoši, ka Latvijā uzņemts tik kvalitatīvs un aizraujošs, un kaut kādā mērā patriotiski ekoloģisks materiāls.

Internets burvis

2011-06-17T16:04:00.003+03:00

Es ierosināju, ka bērni paši varētu kaut ko ierakstīt bērnu lapā. "Ierakstiet kaut ko, es ievietošu lapā, un tad tur būs tas, ko jūs ierakstījāt."

Valters uzrakstīja:
spēles kuršauj

Es pajautāju - un tas ir viss, ko tu gribi pateikt pasaulei? Tas pat nav teikums, tā nav ne pasaka, ne kas tamlīdzīgs. Un Valters pateica - jā, bet tu ieliksi, un tad tur būs. Varēs uzspiest uz tā, ko es uzrakstīju, un tur būs spēles, kur šauj.

(Un kad viņš piedzima, es svēti ticēju, ka mums, tik apzinīgiem un ekoloģiski domājušiem cilvēkiem būs bērni pacifisti, kas spēlēsies tikai ar koka rotaļlietām.)

Bet nu - aiziet meža zemenēs! Nezinu, vai jau ir, bet jābūt. Un par godu Artūra vārda dienai mēs ar bērniem taisījām visiem labi zināmo cepumu torti un izpušķojām virtuvi ar baloniem - Artūrs tiešām bija pārsteigts!

Pasaku spēle

2011-06-16T14:30:00.011+03:00

Kā radīta lietainai dienai, kad viss mājās jau ir apnicis un īsti nav ko darīt.
Ideja ir no absolūti satriecošas grāmatas:
Džanni Rodari "Fantāzijas gramatika"

Lieliska grāmata jebkuram, kuram šķiet, ka viņa bērns īsti neprot rotaļāties, kurš nezina, ko radošu iesākt ar bērnu vai kurš meklē idejas grāmatas rakstīšanai. Patiesībā labākais pēdējā mēneša pirkums. (Tā nav bērnu grāmata!)
Te ir apraksts (atvainojos par bildes kvalitāti, vecais skeneris ar jauno datoru diemžēl nav savietojami):

Šorīt sagriezu kartonu 6x7 cm kartītēs (ļoti viegli un ātri, ja griež ar tapešu nazi uz gaļas dēļa, nav jāvelk visas līnijas), un bērni paši no vecām uzdevumu grāmatām un žurnāliem izgrieza bildītes, kopā ap simtu. Meklēšanā, griešanā un līmēšanā pagāja viss rīts.

Te - bildītes, kas izlozējās tieši šai pasakai.

Te nu būs rezultāts (ļoti vāja kvalitāte ierakstam, jo rakstīju ar savu MP3 pleijeri, kurš mētājās gultā, bet to tāpat droši vien klausīsies tikai Ralfs ar Valteru.)

Ģimenes pieaugums (gandrīz līdz agrākajam līmenim)

2011-06-12T18:52:00.013+03:00

Pirms trim gadiem mēs 17. jūnijā (Artūra vārdadienā) nopirkām 10 vistas un gaili, bet pa šiem trim gadiem piecas vistas un gailis ir izsīkuši. Tad nu šodien esam tikuši pie vēl četrām vistām un gaiļa, par katru samaksājot 4 Ls. Vistiņām ir četri mēneši, par gaili nav informācijas, bet jauniņš. Tiklīdz izlaidām jauno gaili no maisa, tas uzreiz uzkāpa vistai, un ar to pašu mūsu piecām vecenītēm viss tapa skaidrs, un nu viņas no jaunā gaiļa vairs neatiet ne soli. Jaunais (ir versija, ka sauksies par Pēci) ir ārkārtīgi līdzīgs Rūdim, kurš šai ziemā nomira mums par lielām bēdām. Lai būtu uzskatāmi, lūk, Rūdis:

Lūk, Pēcis.

Jaunās vistiņas pagaidām jūtas biklas un slēpjas kūtiņā - par spīti lielajam karstumam.

"Vecās vistas" nu jau ir diezgan vecas, pēc mūsu aprēķiniem četri gadi. Tās ir bijušās "vistu fabrikas" vistas, ko mēs dabūjām gandrīz bez spalvām pae 2,50 Ls gabalā gadu vecas. Ja citiem mazi kaķēni izraisa milzu žēlumu un vēlēšanos paņemt pie sevis un turēt kaut piecsimt gab., tad man tā ir ar vistām - šodien tai pašā vistu busā nu tik ļoti man žēl bija tās pārmocītās, plikās, ar tādām kā asakām klātās vistas... Bet paiet ilgs laiks, līdz tās atkopjas, un mūsu teritorijā mēs nevaram turēt ļoti daudz putnu. Atceros, kā būros turētās, ar kombikormu barotās vistas sākumā nesaprata, ka var staigāt apkārt, plūkt zāli un ēst graudus. Tās pielīda pie pašas žoga malas un izbāza galvu cauri žoga režģim, acīmredzot tādi apstākļi tām bija pazīstamāki. Šobrīd par jaunajām vistiņām nav zināms, vai tām būs vai nebūs saglabāts perēšanas instinkts, jo mūsu brūnajām Lohman-Brown vistām nav it nekādas intereses ne par olām, ne par perēšanu, tās arī nemēdz kladzināt pēc olas izdēšanas. Uz rudeni mums sola vienu īstu lauku vistiņu ar cālēniem, kad būs paaugušies, un es ceru, ka "vecās vistas" nomainīs paaudze, kas pati pratīs atjaunoties.
Te jauniņā, kas iznākusi ārā:

Katrs šodien tika pie divām zemenēm:

Un vēl mēs pa šo nedēļas nogali nomainījām arī 2004. gada šo:

pret 1997. gada šo:

Un jūtamies ārkārtīgi ieguvēji, jo mazdas detaļu cena nav ne salīdzināma ar Golfa detaļu cenu, un kvalitāte ir apgriezti proporcionāla cenai. "Jaunā" mašīna patīk mums visiem un neizraisa tādu īgnumu kā četrreiz dārgākā mazda, kurai pa trim gadiem cena nokritās par 4700 latiem un kuras kredītu es maksāju ar tādām mocībām.
Un vēl viens šodienas prieciņš - esmu ar Artūra gādību ekipēta ar verķi, kurš karstas vasaras dienas, kad jāsēž pie datora un nevar tikt uz upi, darīs patīkamākas:

Un pēdējā bilde, kuru nupat atradu fotoaparātā un kuras autoru nezinu - zaļais sprīžotājs uz segas:

Izbrauciens ar telti, diviem bērniem un niecīgu daudzumu saldumu

2011-06-06T18:14:00.023+03:00

Saldumus daudz nepirkām, lai bērni laicīgi aizietu gulēt un man, ģimenes cīrulim, būtu iespēja izgulēties. Ha ha, visi, kas kādreiz ir braukuši ar teltīm un diviem pirmsskolas vecuma puišeļiem, smīn bārdās (vai dekoltē).
Lūk, dekoltē ceļa posmā no Madlienas uz Lēdmani. Jau sen gribēju nobildēt.

Tātad sataisījāmies uz vietiņu, kur savulaik Artūrs braucis ar tēvu makšķerēt uz vairākām dienām, ar padomju teltīm utt. Mums nebija padomju telts, mēs, izvērtējot finansiālās un visādas citādas iespējas, izvēlējāmies šo telti, jo tā atbilda kritērijiem, ko ieteica citi:
a) teltij jābūt dubultīgai, lai nekrātos kondensāts un netecētu cauri ūdens, bet pietiekami vēdinātos,
b) teltij jābūt pietiekami lielai,
c) ir jābūt priekštelpiņai, kur salikt apavus un citas mantas, ko var ievajadzēties naktī, lai nav jābrien caur vilkiem un lāčiem uz mašīnu,
d) teltij jābūt neuzkrītošā krāsā (tā bija Artūra prasība, un es pieņemu, ka salātzaļa telts ir neuzkrītoša tikai pavasarī, bet koši sarkanai būtu vēl grūtāk atrast piemērotu sezonu, kad saplūst ar apkārtni),
e) teltij jābūt finansiāli tik pavelkamai, lai gadījumā, ja neviens nekad vairs negribēs tajā gulēt, nebūtu jākož pirkstos par iztērēto naudu (šī maksāja 36,99, bet mēs tikām uz akciju un to dabūjām par 25,99.)
f) teltij jābūt tik viegli saliekamai, lai pat es to varētu gan uzstādīt, gan izjaukt (šo ar zināmu treniņu spēs uzstādīt pat bērni. Cits jautājums, vai viņi spēs, to nojaucot, nepazaudēt visus mietiņus un nieciņus, bet tas jau attiecas arī uz jebkuru citu telti.)
Nopirkām šādu, tikai gaiši zaļu:

Konstatējām, ka Artūram telts diemžēl bija par īsu, kājas bija jāsaliec, bet to var viegli atrisināt, ļaujot viņam gulēt pa diagonāli, tikai tad rodas problēma, kur likt trīs pārējos cilvēkus. Tomēr es domāju, ka ar pietiekami rūpīgiem aprēķiniem varētu savietot visus.
Lūk, shēma - kā savietot četrus cilvēkus trīsvietīgā teltī (205x205 cm)

Kāpēc 180 cm garam vīrietim ir par īsu 205 cm gara telts, ir mīkla, bet es pati redzēju, un man arī pašai, 165 cm garai personai, kājas skārās pie malas.
Lai nu paliek telts. Tādā garā šis ieraksts nekad netiks pabeigts, ja es visu laiku shēmošu un piesiešos.
Tātad vieta kaut kur pie Lēdmanes. Izrādījās, ka pa to laiku, kopš te pēdējoreiz bijis Artūrs, (pa nieka 15-20 gadiem) viss ir sūri pārvērties un mazo priedīšu pļaviņa pārtapusi mežā.

Vienīgā saldumu paciņa strauji tuvojas finišam. Tālāk programmā - siermaizes, zivju zupa (ja saķers zivis) un cepamās desas. (Un cepamās pastilas, tās es neieskaitīju pie saldumiem, jo saldumus taču uz iesma necep.)

Pa ceļam redzējām drupas un, nezinot, kas gaida priekšā, nofotografējām - ja nu gadījumā šis kadrs izrādās dziļi simbolisks kaut kādā ziņā. (Neizrādījās.)

Tieši ar tādiem pašiem apsvērumiem sabildējām lupīnas, kuru tur bija tonnām. Arī neizrādījās sevišķi simboliski, bet toties skaisti.

Pēc nieka stundu ilgas brišanas pa gārsāju un nātrāju līdz padusēm (bērniem līdz padusēm, mums ar Artūru aptuveni līdz demogrāfiskajiem orgāniem) atradām vietu, kur, iespējams, kāds kādreiz ir nakšņojis, tātad piemērotu vietu telts celšanai! Ievērojiet, ka bildē šo mazo klajumiņu apspīd saulīte (bija vakars). Tas izrādījās vienīgais brīdis, kad šai konkrētajā klajumiņā iespīd saule, jo līdz pat mājāsbraukšanai tur valdīja aristokrātiska ēna, kas piesaistīja jakas ar garām piedurknēm, pretodu līdzekļus un nez kāpēc arī odus.

Par agrāku laukumiņa izmantošanu liecināja ugunskura vieta, un manā iztēlē virknējās ainas, kā mēs romantiski sēžam ap ugunskuru, klusu rūcam dziesmas par laupītājiem vai par to, kur palicis sociālais taisnīgums (ģeniāla dziesma), cepam desas un ārkārtīgi spēcinām ģimeniskās saiknes. Tomēr odi, dūmi un arī ātrs apnikums desu frontē šīs manas naivās iedomas nolika pie vietas.

Telti uzslējām ātri. Es saklāju guļvietas, lai kaut kā sevi nodarbinātu. Lai neupurētu komfortu, biju sev paņēmusi naktskreklu, bet bērniem pidžamas (man tas pēc tam atriebās, man sala). Bet citādi - paladziņi, mājas spilveni un segu pārvalki.

Tad Artūrs sāka riktēt makšķeres un rādīja bērniem, kā verami pludiņi, sviniņi un visi citi makšķernieku krāmiņi un štruntiņi. Bērni likās ieinteresēti, lai gan no malas izskatās, ka Artūrs tikai plātās ar tukšām rokām.

Un tad viņi makšķerēja.

Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai Valters aptvertu, cik patiesībā ilglaicīga un tādēļ arī visai garlaicīga ir šī nodarbe. Tā bija otrā no vilšanām, kas viņu gaidīja, bet ne pēdējā šai braucienā. (Pirmā bija atklājums, ka nopirkta tikai viena paciņa ar saldumiem.)

Tomēr panākumi bija vērā ņemami, Valters noķēra 8 grunduļus, Ralfs 5, bet Artūrs visādus sapalus un asarus un citus nelaimīgos. Tos es nefotografēju un pat neskatījos, man bija žēl.
Tad cepām desas.

Un zefīrus (marshmellows), meklējot ideālo metodi - ātri, ātri apsvilināt vai lēni kausēt labu gabalu virs oglēm.

Sāka sūri kost odi, darīt arī vairs nebija ko, un tā deviņos, kad ārā vēl bija pilnīgi gaišs, Valters paziņoja, ka jālien teltī gulēt. Mēs ar bērniem savilkām pidžamas un nakstreklus, Artūrs aizgāja makšķerēt, un mēs līdām lasīt "Mio, manu Mio".

Pēc pusstundas es nu ļooooti gribēju gulēt, bet bērni ne par ko nebija nomierināmi un gribēja dauzīties un plosīties - arī bez saldumiem! Ķecerīga doma, bet varbūt, ja es būtu sapirkusi ļoti daudz saldumu, viņi būtu izklaidēti ilgāku laiku un es varētu pagulēt. Galu galā iedevu klausīties savu MP3 ar visādām vakara pasaciņām, un pēc vienpadsmitiem viņi aizmiga. Es turpretī visu nakti skraidelēju uz mašīnu un atpakaļ, nesot visus apģērba gabalus, ko vien varēju atrast, lai visi būtu pamatīgi sasegti, jo biju pārliecināta, ka mēs visi nosalsim. (Naktī bija 7 grādi, nevar teikt, ka šīs bažas būtu gluži nepamatotas, un es pati atdevu papildsegas bērniem un tiešām nosalu, bet bērni otrā rītā sūdzējās, ka bijis par karstu. Nepateicība pasaules alga, un tas tikai lieku reizi apliecina, ka nav svarīgi, cik labi ekipējusies es kaut kur dodos, jo es tik un tā atradīšu, par ko nervozēt, tas ir mans īpašais talants.)
Un bērni no rīta piecēlās, labi izgulējušies un labā omā. Man turpretī viss riebās krietni vairāk, nekā biju apņēmusies pieļaut. Man nepatīk pamosties ar nenomazgātu skropstu tušu pēc pāris stundu caura miega, apzinoties, ka dienas plānā atkal ir tikai makšķerēšana un desu cepšana. (Jā, es tomēr esmu viena baigi iesīkstējusi piepe.)

Bet es savācos, kādu stundu paadīju, paklausījos D.H. Lawrence "Sons and Lovers" ļoti tālredzīgi paņemtajā MP3 un ņēmos vākt malku un kurināt ugunskuru trīs stundas par agru - lai kaut kā sevi nodarbinātu. Un pa to laiku atklājās, ka visiem pārējiem tā makšķerēšana arī ir mēreni apriebusies, tārpi ir beigušies un jāvāra zivju zupa. Izrādās, lai sīkās asaciņas nebūtu jāķeksē ārā no zupas, zivis liek marlītē. Un zupa iznāca pat gluži laba.

Artūrs paziņoja, ka varam sākt taisīties prom (jo mūžīgās krēslas zonā visu dienu koda odi), un atklājās, ka es esmu pa to laiku jau visu sapakojusi un telti nojaukusi, un varējām doties prom. Bērni uz atvadām vēl izkāvās un sapūtās (jo Valters Ralfu aplēja ar limonādi).

Vēl atpakaļceļā uzmetām pēdējo skatu upei un pēc 40 minūtēm jau bijām mājās!

Katrs tāds izbrauciens vienmēr izraisa pārdomas, kā cilvēks, kas iepriekšējā pēcpusdienā izbraucis no mājām tīrs, spirgts un labi atpūties, var pēc nieka 23 stundām atgriezties absolūti saņurcīts, sapinkājies, netīrs un pat maķenīt iesmacis. Un vanna! Un veļas mašīna! Un gulta!
Ja es šosestdien sasparošos gulēt teltī, tad TIKAI pie mājas, kur katrā brīdī var ieiet iekšā pēc papildu segām un var nomazgāt skropstu tušu pirms gulēšanas. Nākamnedēļ tad jau redzēs, bet šonedēļ es vēl nejūtos gatava to atkārtot kaut kur tumšā odu mežā. Lūk, cik tas bija jautri! (Bet tiešām bija.)

Pikniks pie mājas

2011-06-03T22:08:00.006+03:00

Un rīt - ar teltīm kaut kur Lēdmanes pusē! Bērni nevar vien sagaidīt, bet ka es jums saku, man tas būs kaut kas īpaši neparasts, pēdējo reizi teltī gulēju, kad gaidīju Ralfu, tātad pirms gadiem astoņiem, un tas nebija patīkams pārdzīvojums! Rīt noteikti būs daudz, daudz lieliskāk! (Un es kā Muminu māmiņa, kas pirms komētas krišanas lika paņemt līdzi visus skapjus un dekoratīvos gliemežvākus, noteikti piekraušu mašīnu ar visu, ko vien man varētu sagribēties šādā divu dienu braucienā.)

Pie upes

2011-06-02T09:24:00.009+03:00

Ko tik nevar darīt vasarā pie upes!
Var ēst. (vesels process)

Var peldēties.

Var rakt bedres un skatīties, kā no sava svara iegrūst smiltis. Viss turas, un tad noņem no apakšas mazu, mazu piciņu, un viss sagrūst.

Dīķīši pamazām pieplūst ar ūdeni. Var pārbaudīt, kas peld un kas nepeld. Upes gliemežvāki izskatās kā laivas, bet izrādās, ka peld kā gludekļi. Toties "rabarberi", kas aug gar visu piekrasti, peld ideāli - tāpat kā kociņi.

Protams, var arī taisīt pilis. Jocīgi, bet no upes smiltīm nesanāk tik smalkas un elegantas, slapjās smiltis līst no saujām kā pļeckas. Droši vien tāpēc, ka smiltis ir daudz rupjākas nekā jūrmalā.

Un pēc četrām stundām, kad no darba pārbrauc tētis, var braukt vēlreiz - šoreiz ar mašīnu, nevis riteņiem, un konstatēt, ka gan pilis, gan dīķīši ir pilnīgi zem ūdens - un var parunāties par to, kāpēc tā notiek (ar noteikumu, ka vecāks pats zina, kāpēc pa četrām stundām ūdens līmenis ir pacēlies, un es to zinu stipri nosacīti - būs iemesls pameklēt informāciju.)

Un kopš bērnudārzs ir beidzies - vienam pavisam, bet otram uz vēl 90 dienām, mums pašiem jāaizpilda laiks un jāgādā, lai iemācītais neaizmirstas. Pirmdienās, trešdienās, piektdienās mēs visi vingrojam (ja peldamies vai ļoti tālu braucam ar riteņiem, tad tas skaitās vingrošanas vietā), bet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās - lasām, rakstām un mācāmies "skolas lietas". Sestdienās šovasar brauksim kaut kur ar teltīm! Telts jau ir nopirkta, brīnišķīga, salātzaļa, jau izmēģināta tepat dārzā un atzīta par ērtu un viegli saliekamu, un sestdien tā tiks iesvētīta kaut kur netālu no Lēdmanes, kur puikas iesvētīs arī savas jaunās makšķeres, bet es... Nu, laikam lasīšu, staigāšos vai adīšu, jo ogu vēl nav un citas nodarbes grūti izdomāt. Jūtot, ka sāku sūri iesīkstēt un kļūt par vecu pleksti, esmu stingri nolēmusi, ka šovasar katru nedēļu viena nakts ir jānoguļ teltī - ja nekur neizdodas aizbraukt, tad kaut vai mājas pagalmā, jo nu jau esmu tiktāl pārvērtusies par piepi, ka man nepatīk gulēt ārpus mājas. Redzēs, kā mums ies, bet bērni jau skaita dienas līdz sestdienai.

Vasara klāt!

2011-06-01T12:40:00.006+03:00

Ekipējums ir puse no uzvaras.

Un kamēr es sēžu augšstāvā un slinki apceru, vai ķerties pie darba, pie istabas kārtošanas vai pie šortu šūšanas, ārā ir ārprātīgs troksnis un šļakstīšanās, un, pa aizkaru šķirbiņu uzmetot aci, var redzēt, ka ūdens no baseiniem ir jau galīgi izšļakstīts ārā, un abi sēž, nolipuši ar vakar pļauto zāli.
Un uzziedējis rododendrs, kurš pie mums tā arī īsti nav ieaudzies.

Un trijos brauksim ar riteņiem uz upi (vispār to izrunā vienā vārdā uzUpi).
Vakar jau nopeldējāmies, lai gan bija diezgan vēls un jau krēsloja, un nevienam nebija peldkostīmu.

(Es uztriecos zemūdens kokiem, kas pa ziemu mainījuši lokāciju, stipri nobrāzos, un šodien jāpeldas daudz uzmanīgāk un pa gaismu, kad var redzēt dibenu (pie pēdējā vārda fonā homēriski Valtera smiekli)). Bet tādas īstas peldēšanās sezona ir atklāta, ūdens Ogrītē ir diezgan silts, vēl tikai jāpierunā Valters apžēloties par Riču, kurš taču arī ir pelnījis šādā karstumā pie upes dzīvoties, nevis tikai gulēt mājās uz grīdas un elst.
Mihelson, Mihelson, paskaties apkārt,
Mihelson, Mihelson, VASARA!

Iemesls uzlikt tauriņu

2011-05-27T16:20:00.014+03:00

Vakar šuvu tauriņa kaklasaites abiem puikām uz dārziņa izlaidumu. Sākumā ļoti centos, bet bija vēls, pacietība zuda, miegs nāca, un beigās ļoti pavirši to daļu, kas aiz krādziņas nav redzama, pieķibināju pie gumijas - ka tik ir, nav ko iespringt.
Šuvu pēc šīs pamācības: http://deliacreates.blogspot.com/2011/03/lil-mister-bow-tie.html
Ļoti laba pamācība, jāteic. Es tādu nevarētu uztaisīt, pirmkārt jau tāpēc, ka nemūžam bez pamācības nespētu sasiet to mezglu. Sākumā sēju parastu bantīti, un tur, protams, nekas nesanāca. Tad ilgi, vairāk nekā stundu, būros superīgajās fotogrāfijās ar zeķu mērkaķi, kamēr sasēju.
Sākumā jau elementāri. Uzzīmēju, cik lielu gribu rezultātu (vispār jāzīmē drusku lielāks, jo pēc izgriešanas uz otru pusi man bantīte saruka vairāk nekā par centimetru).

Tad pārzīmēju uz otras lapas gareniski "gatavo bantīti", apakšā piezīmējot vēl pusi no bantītes, un apakšējo daļu centos zīmēt apmēram 2 cm platu (tik platu, cik gumija).

Tālāk es visu pārzīmēju uz auduma (tai brīdī likās, ka tauriņam jābūt melnam, tāpēc šuvu no tā paša auduma, no kura ir vestes, bet vēlāk izlaidumā likās, ka foršāk būtu, ja krāsa būtu cita un kontrastējoša). Biju slinka, tā kā man vajadzēja 8 šādas detaļas (diviem tauriņiem), tad uzreiz pārlocīju un saspraudu audumu, lai būtu jāzīmē tikai četras reizes. Dažās pamācībās bija stingri ieteikts griezt slīpā diegā, lai pēc tam varētu glīti sasiet mezglu, tāpēc es neeksperimentēju un arī uzreiz zīmēju slīpā diegā.

Mans slinkums robežu nepazīst, tāpēc es pat negriezu detaļas ārā, bet vispirms visas nošuvu - tāpat saspraustas un sazīmētas, un tikai pēc tam izgriezu. Starp citu, izrādījās ļoti ērta metode, jo visas detaļas jau ir vienādas, bez nekādām ielocēm utt.

Lai izgrieztu uz otru pusi, tāpat kā Delias blogā - iemetu iekšā sašūtajā detaļā spraužamadatu, vienā galā aizspraudu ciet un izvilku cauri uz otru pusi. Skatieties linkā, jo manas melnās bildes, kur mēģināju parādīt, galīgi nav sanākušas.

Tiktāl viss būtu labi. Tālāk - jānogludina (nepiegludinot bērna pirkstus).

Un tad - pats, pats grūtākais. Pat nemēģināju fotografēt, vadījos pēc tā paša bloga. Es gan konstatēju, ka ērtāk ir to izdarīt, kamēr gali vēl nav sašūti kopā - sākumā saspraust galus ar spraužamadatu, tad sasiet (pie mums tas notika ap liela spēļu suņa kāju), tad atvienot spraužamadatu, sariktēt kā nākas galus (man pat sanāca, ka viens gals sagriezās uz otru pusi, tāpēc labi, ka nebija sašūts), piemērīt ap kaklu bērnam (vēlams - uz krekla ar krādziņu), un tad jau sīkums - iešūt gumiju, velcro "ežus", kniedes, āķus vai kādus nu moku rīkus māte spēj izfantazēt. Tāpēc, lai katru reizi tauriņa mezgls nebūtu jāsien no jauna, jo, ticiet man, ja vienreiz izbursieties tam cauri, nekad vairs negribēsiet to darīt atkārtoti. (Es te nevēršos pie tām pasaku pasaules varonēm, kas to prot izdarīt ar aizsietām acīm (protams, aizsietām ar "tauriņu" bantītēm), bet gan pie parastām sievietēm, kas ir spožas un ģeniālas visādās citās jomās, bet ne tauriņu siešanā.)
Un lūk! Tauriņi kā dzīvi! (Tas tā ļoooti tēlaini izsakoties, pasaule būtu nežēlīgi gotiska, ja apkārt lidotu šādi melni, biezi taureņi).

Lūk, kā tas izskatījās šodien ap kaklu! (Fonā Meņģeles tautas nams, es lepojos ar to, ka mums ir tik skaists un ērts tautas nams, kurā notiek visi skolas, bērnu dārza un visi citi pasākumi.)

Bērni noteikti jutās ļoti īpaši, tika apdāvināti ar grāmatām un ziedu kalniem, saldumiem un bučām. Lūk, kādus pušķīšus bija katram sagatavojusi Meņģeles floriste, vienas dārziņa meitenītes mamma. Šo no visa lielā puķu klēpja Ralfs izvēlējās savai istabai.

Galvenais mērķis ir sasniegts - pēc pirmklasnieku uzstāšanās un apsveikumiem visi "izlaistie" tiešām ļoti, ļoti grib uz skolu. Ja iepriekš es raizējos, kā būs, tad nu jau liekas, ka būs labi.
Un priekšā vasara!

Ikdiena

2011-05-22T22:26:00.005+03:00

Kā gribētos ierakstīt ko jaunu, iedvesmas pilnu, radošu! Ievietot bildes ar pamācību (jo kas gan vairāk ceļ pašapziņu kā citu mācīšana), radīt kaut ko pārsteidzošu, lai visiem mutes vaļā un birtu komentāri no sērijas "pa kuru laiku gan tu to visu paspēj ar diviem bērniem, māju, kustoņiem un darbu uz pilnu slodzi" utt. Bet ikdiena tāpēc jau ir ikdiena, ka katru dienu jauni brīnumi netop, ja ir tie divi bērni, māja, dārzs, plīts, kustoņi un - galvenokārt darbs. Un ikdienā ir tūkstoš citi gandarījumi, kuri nav rādāmi internetā ar apmierinātu lepnumu, lai gan lepnums nav mazāks. Pēc šujmašīnas ilgās prombūtnes ir sakrājies nepilns kubikmetrs ar šujamajiem, lāpāmajiem, pāršujamajiem, ļoti steidzami šujamajiem, ļoti, ļoti, ļoti steidzami lāpāmajiem. Brīvie brīži starp dārzu, plīti, vistām, slimu bērnu (vai vēl kādam ir slims bērns, jau trešo dienu guļ ar 39 grādiem un klepu, bet bez citiem simptomiem? Esmu neizpratnē un nomākta.), tulkošanu, nolēkšķējušas gāzes plīts mazgāšanu (tas prasīja veselu stundu!!), bērnistabas kārtošanu, zāles pļaušanu, temperatūras mērīšanām, rosoliem un pasaules galiem ir aizpildīti ar visām taupīgām saimniecītēm tik ļoti pazīstamajiem, darbietilpīgajiem šujamdarbiem - kur mala atirusi, kur piedurknes spiež padusēs un jāpārtaisa, kur bērnu bikšu mūžam caurajiem ceļgaliem jāmeklē risinājums, kur steidzami gultas veļa jāšuj, jo visa jau sadilusi no mūžīgās, ikdienišķās mazgāšanas... Un plīša sunim acis jāpieliek, pelei kāja notrūkusi, virtuvē galdauts par platu, jāapvīlē kabatlakati utt. Un pagaidām gandarījuma pietiek, bet drīz mans kubikmetrs būs galā, un varēs ķerties pie zīdpapīra un piegrieztnēm, satraukti mērīt bērnus pie stenderes, turēt pa rokai melno šujamkrītu un griezt audumu, diegt un šūt, un šūt kaut ko jaunu... Un atrādīt, un lepnumu just.

Bet pagaidām vēl viens milzīgs paldies Madarai, kuras gādīgi vāktās un ļoti garšīgās tējas, bērniem slimojot, jau atkal ļoti noder un atgādina par to, cik labestīgi un nesavtīgi ir cilvēki.

Daniel Ridgway Knight "Mending"

(Jo daži pat lāpīšanu spēj atainot gleznaini un romantiski, bet šie daži nav bijuši manā istabā, kad tur ir pilns ar atgriezumiem, audumiem un diegu galiem, kas visi ir reģistrēti SIA "Diānas bardaks".)

Kēksiņi

2011-05-21T15:10:00.002+03:00

Pārsteidzoši, cik nejēdzīgi, bezgaršīgi, cieti un sausi var iznākt kēksiņi, kas cepti pēc receptes ar nosaukumu "How to Make Soft, Moist Muffins". Es neesmu pirmo reizi ar kēksiņu formām uz jumta, manā kontā ir daudzi, daudzi simti kēksiņu - bumbieru un ābolu, un banānu, un rabarberu, un šokolādes, un tā tālāk, bet tik sausi man sanāca pirmoreiz. Es nevainoju recepti, iespējams, ka citos apstākļos no tām pašām sastāvdaļām var uzcept labus kēksiņus. Iespējams, ka es cepu par ilgu. Iespējams, ka mūsu milti, cepamais pulveris un olas atšķiras no ASV produktiem. Bet visdrīzāk tas bija tāpēc, ka es cepu pēc receptes. Ir stāstiņš par simtkāji, kas prata pasakaini dejot, tā ka visiem elpa aizrāvās skatoties, bet kāds sāncensis reiz viņu lūdza lēni parādīt un paskaidrot, kā viņš dejo, un, kad virtuozs sāka rēķināt, kura kāja kurā brīdī kur jāliek, viss sajuka un viņam nekas vairs nesanāca. Tā arī man šoreiz.
Bet izskatījās pievilcīgi! (Un mandeles garšoja ideāli.)

Caur ērkšķiem pretī zvaigznēm

2011-05-17T22:41:00.004+03:00

Pēc mēnešiem ilgas ņerkstēšanas un vaimanāšanas par to, ka "man nekad, nekad, nekad tas nesanāks", "tas vispār nav iespējams" un "visi dārziņa bērni prot, tikai mēs vēl ne", un centieniem paskaidrot, kā šī maģiskā māksla ir apgūstama, pavisam nejauši (kā jau mēs visi viņiem teicām) abi vienā dienā pēkšņi ņēma un iemācījās pūst burbuļus! Gadiem ilgi es košļenes nepirku, līdz uzķēros uz senās manipulācijas metodes "visi citi bērni sen jau prot", un pēdējos Rīgas braucienos nopirku, un pēc tam mēs ar Artūru visu ceļu klausījāmies izmisumā un dusmās, kad nesanāca. Bet šodien:

Pat Ralfs, kuram izkrituši priekšzobi:

Un Valters paskaidroja, kā viņš to dara: "Es uzloku košļeni uz mēles un tad spiežu no visa spēka sirdi ārā!" (Apmēram tā jau arī izskatās!)

Pirmā raža

2011-05-16T21:29:00.011+03:00

Dienas aizrit ļoti strauji, kā jau pavasarī. Tulkojamo darbu ir maz, toties brīvā laika nav nemaz - viss paiet dārzā.
Siltumnīcā ir izstādīti visi dēsti - šogad izlēmām ar papriku neauklēties, un arī baklažānus es dažus iesēju tikai tāpēc, ka biju kaut kā ieskrējusies ar sēšanu.

Siltumnīcā, kā katru gadu, ir iemitinājies arī krupis, kuram atvēlēta bedre zem dēļa.

Salātus esmu, kā vienmēr, sasējusi par daudz, un izstādot ārā no siltumnīcas, kā vienmēr esmu visu sastādījusi šķībi (bet nekas, tos jau ātri apēd, jo jūlijā, kad sākas gurķi un tomāti, salāti jau ir rūgteni un neviens tāpat tos vairs negrib).

Visas dobes ir piesētas pilnas. Ar aktīvu bērnu līdzdalību pupu un zirņu sēšanā.

Nu būs atelpa līdz brīdim, kad saaugs nezāles. Artūrs man ir nopircis puķainu kaplīti, izdabādams kaut kādam salkanam romantismam, kas reizēm lien no manis ārā kā adatas no Biedēkļa galvas. Piemīlīgi, ka pa astoņiem kopdzīves gadiem viņš ir labi sapratis, ka, lai gan atklāti atzīšu tikai klasiku un tradicionālus krāsu salikumus, tomēr cacains kičs var reizēm uzlabot omu.

Ir ievākta pirmā raža - četri maisiņi sasaldēti ar spinātiem (uzreiz var redzēt, ka spinātus griezis Artūrs, salikdams visas lapiņas horizontāli vienā rindiņā un sagriezdams vienāda platuma strēmelītēs).

Turpretī es šodien pielasīju pilnu katlu ar skābenēm, kas mūsu dārzā ir pārgājušas savvaļā, tāpēc jānolasa pirms pirmās pļaušanas, visas šā tā apskaloju, pilnīgi pavirši, šā tā sagraizīju, samuļļātas murskulī, un arī rezultāts tieši tāds - izskatās ne labāk kā pirktās (vienīgais mierinājums, ka nav kātiņu, kas man nepatīk pirktajās konservētajās skābenēs). Un no visa katla skābeņu man sanāca viena Spilvas tomātu mērces burciņa! Ka es jums saku, tā brēka ir lielāka nekā tā cūkas vilna.

Un šodien piebeidzu zemeņu dobi, bet par to es labāk pat neizteikšos, jo stundu vēlāk ieraudzīju, ka viens brūni plankumains kurmis daļu ir atkal izracis ārā. Pār Riča galvu pēdējā laikā par rakšanu krājas lāstu lāsti.
Un vēl man ir salabota šujmašīna. Tas prieks "Šuj pati" remontdarbnīcā man izmaksāja 16 latus, un rīt es savu mašīnīti dabūšu atpakaļ. Ja neuzradīsies pienācīgi daudz tulkojamo darbu, ķeršos pie "armijas" (kamuflāžas auduma) biksēm, šortiem, šņupdrāniņām, matu lentēm un visa pārējā, kas vajadzīgs kārtīgiem puikām. Ā, šņupdrāniņas un matu lentes nevajag? Nu ka ne, ta ne, neiešu jau uzbāzties.